Bīskapa uzruna Zemgales 2. reģionālajās lūgšanu brokastīs – 2019.gada 25.oktobrī Rundāles pilī

Nepieminiet bijušo un
nedomājiet par pagājušo.
Redzi, es visu darīšu jaunu,
jau tagad tas raisās.
/Jes. 43:18-19/

Mēs pagājušajā gadā sakarā ar Latvijas 100 gadi daudz skatījāmies atpakaļ uz Latvijas valsts 100 gadiem. Šodienas Lūgšanu brokastu tēma ir vairāk ar skatienu uz priekšu (un, kā vienmēr, kad ir runa par lūgšanu, arī ar skatienu uz augšu).

“Dievs mīl trīsvienību”, saka krievu teiciens. Šajā citātā no pravieša Jesajas grāmatas mums ir visas trīs laiku perspektīvas.
Pagātne – nepieminiet bijušo un pagājušo
tagadne – jau tagad tas raisās
nākotne – visu darīšu jaunu

Daudzas lietas, kas ir trīsdaļīgas, ir nedalāmā veidā saistītas viena ar otru, sadarbojas un viena otru ietekmē. Piemēram, cilvēks ir viena persona – miesa, dvēsele un gars. Cilvēkam, kas radīts pēc Trīsvienīgā Dieva tēla un līdzības, ir šis “trīs vienā” zīmogs no sava Radītāja.   Arī radībā varam redzēt daudzas lietas ar šo “trīs vienā”. Piemēram, ūdens trīs izpausmes veidi –  šķidrums, ledus un tvaiks. Vai, mūzika, ko veido ritms, melodija un harmonija.

Laiks iedalās trīs daļās un ir savā starpā saistīts, nākotne kļūst par tagadni, tagadne kļūst par pagātni. Tagadne nav izolēta, nevaram tikai dzīvot tagadnē, neņemot vērā pagātni un nākotni.

Pagātne

Pravietis Jesaja sacīdams, Nepieminiet bijušo un nedomājiet par pagājušo, šeit vairāk runā par pagātnes ietekmi uz mums, mūsu attiecībām ar pagātnes notikumiem. Jo, citā vietā Svētajos Rakstos mums ir tieši pamudinājums atcerēties, piemēram, 103. (simts trešajā) psalmā:
“neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” /Ps 103/
Pagājušajā gadā, daudz dzirdot par Latvijas valsts tapšanu, man liekas skaidrs, ka tas nebija cilvēka rokās, ka tik daudz faktori neatkarīgi viens no otra salikās kopā pareizā laikā, pareizā vietā, lai būtu iespējams dibināt valsti. Manuprāt, grūti neredzēt Dieva pirkstu tajā visā. Bet pravieša vārdi nepieminiet bijušo un nedomājiet par pagājušo, ir aicinājums neskatīties atpakaļ nepareizā veidā, kas traucē tagadnes dzīvi un atņem cerību nākotnē.

Jo, skatoties atpakaļ, pastāv divi grāvji. Viens – ka visu laiku atceramies to slikto, ar tādu nolemtību, ir bijis slikti un būs slikti, ja vēl ne sliktāk, neko nevaram darīt. Otrs – ka vecie labie laiki bija labi vairāk tādēļ, ka no tagadnes perspektīvas tie bija toreiz, ne tik daudz, ka tie bija labi vai labāki nekā šodien! Vai arī var skatīties atpakaļ ar domu, ka nebūs tik labi kā reiz, nekas nevar to pārspēt, un rokas atkal var nolaisties.

Atceros savas izjūtas, kad 2000. gadā atbraucu uz Latviju un savām zviedra acīm raudzījos apkārt. Jau 10 brīvībā aizvadīti gadi un tikai tik tālu –  slikti ceļi, pelēks … padomju laika zīmogs tik daudz manāms u.t.t. Sāku šeit dzīvot, vairāk iepazinos ar vietējo vēsturi, kultūru, apstākļiem, resursiem, birokrātiju. Kad biju Latvijā nodzīvojis un darbojies 10 gadus, es skatījos ar citām acīm. Pēc 10 gadiem man bija pretējas izjūtas – es sāku brīnīties, ka vispār varēja tik tālu tikt. Es sāku redzēt tik daudz brīnumu. Ja sākumā redzēju tikai pelēko māju, vēlāk pamanīju, ka ir arī puķes (šo iespaidu varbūt veicināja tas, ka atbraucu rudenī!). 

Tas kas ir bijis, ir bijis, un, neskatoties uz pāridarījumu un postu, darbojamies šodien ar skatu uz priekšu. Gribu minēt divus piemērus.

Priekules baznīca

Kad atbraucu uz Latviju un sāku dzīvot Priekulē, priecājos par nelielo, skaisto, balto baznīcu pilsētas vidū. Domāju, ka tā viņa ir stāvējusi kopš tika uzbūvēta.

Tad uzzināju, ka tā ir tikko atjaunota, 1998. gadā. Otrā kara laikā no tās bija palikušas vien drupas Kurzemes katla cīņās. Drupas nostāvēja visu padomu laiku, padomju vara gribēja torņa daļu uzspridzināt, jo tā pārāk daudz atgādināja baznīcu. Tā kā dievnams atrodas pilsētas centrā blakus slimnīcai, ticīgi cilvēki varēja pierunāt, drošības apsvērumu dēļ, to nedarīt. Dokumenti uzrādīja ziedojumu sarakstu vairāku gadu garumā, kas bija par pamatu, lai atjaunotu baznīcu, un, kopā ar valsts amatpersonu atbalstu, brīnums notika. Jāsaka, ka Dieva pirksts ir arī tajā…

Rundāles pils

Lai arī daudz biju dzirdējis par Rundāles pili, man jāatzīst, ka tikai tagad, sakarā ar Zemgales reģionālo Lūgšanu brokastu sagatavošanu, pirmo reizi šurp atbraucu. Atkal ieraudzīju kaut ko tik skaistu, un, ja nebūtu dzirdējis pils atjaunošanas stāstu, būtu arī domājis, ka tā te ir stāvējusi kopš uzcelšanas. Un vēl redzot bildes un dzirdot brīnumaino stāstu par cilvēkiem, kas bijuši iesaistīti pils atjaunošanā, īpaši Imants Lancmaņa kungs.

Jāsaka, ka Dieva pirksts ir arī tajā, ka Viņš sūta pareizo cilvēku pareizā vietā un dod apstākļus darboties.

Gribu saistīt šos piemērus ar pravieša teikto, lai mēs neļautu pagātnei mūs paralizēt. Šie divi piemēri uzskatāmi parāda, ka, neskatoties uz pāridarījumiem, karam un okupācijai, cilvēki ir darbojušies un gājuši uz priekšu. Man palika prātā, ko kādās Lūgšanu brokastīs Arhibīskaps Jānis teica: “Tie, kas dibināja Latvijas valsti, to darīja, neskatoties uz to, cik daudz bija izpostīts no Pirmā kara laika.”

Runājot par baznīcas drupām, biju dzirdējis, ka padomju laikā virkne baznīcu tika pārveidotas par minerālmēslu noliktavām. To dzirdot vien var šausmināties, bet, kad man reiz bija iespēja ieiet šādi pārveidotā baznīcā, mani tas tiešām sašausmināja. Dievnama sānos bija taisīti lieli vārti, lai tajā varētu iebraukt ar smagām mašīnām, viss interjers noņemts, pie sienas joprojām varēja redzēt līnijas, cik augstu mēsli bijuši uzbērti. Tur es stāvu un domāju – kā var neredzēt, ka baznīca nav būvēta tādiem mērķiem. Visa arhitektūra u.t.t. runā par citu mērķi. Kā var to neredzēt? Kā var to izmantot kam pilnīgi pretējam? Bet tad es sāku domāt par apustuļa Pāvila vārdiem, ka mūsu ķermenis ir Svētā Gara templis un sāku salīdzināt ar to, ko tikko biju piedzīvojis. Vai mūsu brīnišķīgais ķermenis nenorāda uz augstāko mērķi, būt par mājokli arī Dieva Svētajam Garam? Un kāpēc tik pat daudz nešausminās par to, ka šis templis, cilvēka ķermenis, tiek lietots pilnīgi citam mērķim, kurā Dievam nav vietas, nav teikšanas? Mēs esam domāti būt par templi, kurā nemitīgi notiek lūgšana. Mēs esam radīti lūgšanai, sarunām ar Dievu, kopībai ar Dievu.

Neskatoties uz to, ko mēs savā dzīvē esam “salaiduši dēlī”, ar sava pirksta palīdzību Dievs var no mūsu dzīves drupām uzbūvēt katedrāli. Ar šo varam iedrošināt sevi un arī cilvēkus mums apkārt, dot ticību sevis atjaunošanai. Tad kopā mēs varam pacelt un būt daļa no sabiedrības atjaunošanas.

Nākotne

Līdz šim vairāk esmu runājis par pagātni, lai arī pravietis iesāk ar to, lai to nepiemin, tomēr atļāvos to darīt, lai mazliet paskaidrotu pravieša teiktā nozīmi. Turpinājumā pravietis Jesaja runā nevis par tagadni, bet nākotni. Ja mēs tagad esam pārdomājuši, cik svarīgi ir atrast pareizu attieksmi uz pagātnes lietām, lai mūsu šodiena nebūtu paralizēta, kā nākošā tiek minēta nākotnes perspektīva, lai iedrošinātu mūs šodienai: Redzi, es visu darīšu jaunu.

Ja nav redzējuma, vīzijas, sasniedzama mērķa, ir viegli zaudēt jēgu, motivāciju darboties tagadnē un iet uz priekšu. Ja tas attiecas uz mazām ikdienas lietām, darba un valsts līmenī, tad tas vēl jo vairāk attiecas uz eksistenciālām lietām. Ja mēs neredzam lielo bildi, pavisam viegli varam zaudēt jēgu un motivāciju vispār. Ir patīkami redzēt savu vietu ģimenē, skolā, darbā, sabiedrībā u.t.t. Un, ja mēs tajā, ko darām ikdienā, varam redzēt sevi lielajā bildē, Dieva plānā, tad tas ir pavisam labi.

Jo dzīve ir kas vairāk, nekā tas, ko šeit dzīvojam. Šis ir tikai sākums uz mūžību. Tā domāta ne kā bēgšana no realitātes, bet skatiens, pacelšanās uz lielāko realitāti – tas, kas palīdz mums dzīvot tagadnē un nepadoties. Ir pavisam cita dzīvošana, ja apzināmies, ka debesis ir virs mūsu galvām. Arī atrodoties šajā skaistajā zālē, mēs nedomājam, ka aiz griestiem nekā vairs nav, bet, ka tur ir arī debesis. Telpa, kurā mēs dzīvojam, ir lielāka par to, ko mēs varam redzēt.

Kā vadītāji esam arī aicināti palīdzēt cilvēkiem ieraudzīt lielāko bildi. Tāpēc svarīgi, un šeit es redzu Lūgšanu brokastu nozīmi, nākt kopā, stiprināties savā aicinājumā un ieraudzīt lielāko kopsakarību. Ja mēs ļaujam Dievam darīt mūs garīgi stiprus, tad varam arī palīdzēt citiem pacelties un ieraudzīt lielāko bildi.

Šie piemēri, ko mēs savā dzīvē varam piedzīvot kā no drupām var tiek atjaunotas tik skaistas lietas, vai tas ir tiešā vai pārnestā nozīmē, palīdz mums saprast, kā tas var darboties ar visu Pasauli. Dievs, kas to radīja, ir liela atjaunošanas projekta priekšā. Sākumā viss bija labi, paradīze, viss bija kā vajag. Tad tas tika sabojāts, grēks, nepaklausība un ego ienāca pasaulē un to sabojāja. Bet Dievs deva solījumu: Es visu darīšu jaunu.

Tagadne

Un tad šodienas citāts nāk ar šo pavērsienu: jau tagad tas raisās.

Šī nākotnes perspektīva nav tikai kaut kas, kas ir paredzēts nākotnei, bet kas sākas jau tagad. Debesu valstība ir piedzīvojama jau tagad mūsu vidū un nāk pie mums caur Dieva Dēlu – Jēzu Kristu. Viņa piedzimšana, ko mēs katru gadu svinam Ziemsvētkos, ir tik nozīmīga, jo norāda uz to, ka Viņam ir arī jāpiedzimst mūsos. Tad piepildās Jēzus vārdi: Debesu valstība ir jūsos. Vai šodienas teksta vārdiem: jau tagad tas raisās.

Ja tas, kas sabojāja pasauli, bija nepaklausība un egoisms, tad paklausība Dievam un sava ego nolikšana malā, ir tas, kas veicina Debesu valstības nākšanu. 

Noslēgumā gribu atgriezties no domas lidojuma par pagātni un nākotni uz tagadni. Šeit, Rundāles pils stallī, tagad atrodas Svētās Ģimenes kapela.

Jēzus piedzima stallī, nevis pilī, tāpēc zīmīgi, ka arī šī kapela atrodas vecajā stallī. Mēs, kas organizējām šīs Lūgšanu brokastis, piedzīvojām daudz svētību jau plānošanas laikā. Altāra retabls no Zemītes baznīcas ar Svētās Ģimenes motīvu, līdz ar daudziem citiem atjaunotiem sakrāliem priekšmetiem, iekārtoja kapelu, kuru šajā laikā iesvētījām. Atjaunotais altāra retabls ir tik skaists! Iesaku jums aiziet, lai redzētu, cik skaisti kapela ir iekārtota un lūgt par garīgi stiprām ģimenēm Latvijā. Jo, uzlūkojot Svēto Ģimeni, Jāzepu, Jaunavu Mariju un Jēzus bērnu, no viņiem izstaro harmonija, jo ar Jēzu Debesu valstība ir klāt. Redzi visu es darīšu jaunu, jau tagad tas raisās.

Arī viņiem nebija viegli, bet viņiem līdzās bija vissvarīgākais – Jēzus un Debesu valstība. Viņi dzīvoja okupētā zemē, bija spiesti ar Jēzus bērnu doties bēgļu gaitās, bet viņi izturēja un gāja uz priekšu, jo turējās pie Dieva apsolījumiem un redzēja sevi Dieva lielajā plānā. Pateicība Dievam par viņiem un viņiem par izdarīto, ko mēs katros Ziemsvētkos atceramies.

No šī notikuma gribu pārlekt uz citu, kas atainots sakrālajā gleznā, kuru, ar jūsu ziedojuma palīdzību, ir paredzēts atjaunot. Tajā varam redzēt Jēzus māti turam savās rokās savu pieaugušo dēlu, kas nomira pie krusta. Daudzi var atpazīt sevi tajā izmisumā, kas šeit attēlots, kad māte sēro par savu vienīgo dēlu.

Bet nevajadzētu izolēt šo ainu no nākotnes notikumiem, jo zinām, ka ar to tas nebeidzās. Tāpēc šajā gleznā ir arī cerības stāsts. Lai arī mums liekas, ka viss ir beidzies, arī vistumšākajā situācijā mēs varam atrast cerību. Marija piedzīvoja, ka tas pats ķermenis, kas bija miris, augšāmcēlās un tāpēc apustulis Pāvils var rakstīt par tiem, kas miruši ticībā Kristum ”mēs nesērojam kā tādi, kam nav cerība.” Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas. /Fil.3:20-21/

Skaistā nākotnes perspektīva, kas šeit tiek apsolīta, nav tikai kaut kāda ilūzija, fantāzija. Tas ir piedzīvojams un daudz no tā patiesīguma ne viens vien ir piedzīvojis, tas ir ietekmējis kristiešus savā ikdienā darīt varoņdarbus. Un par to Baznīcas cilvēki liecina un aicina to piedzīvot. Jo vārdi, pie kuriem mēs esam apstājušies, nav tikai skaisti vārdi, bet Dieva dzīvie vārdi, kas darbojas. Un, ja mēs pieņemam to ticībā, tad mēs atjaunojamies un piedzīvojam, ka Debesu valstība jau raisās mūsu vidū.

Tādā veidā Dievs var svētīt Latviju caur Tevi un mani!

Tad arī Latvija turpinās būt svētīga vieta!

Dievs, svētī Latviju!