Katedrāles diena. 30.11.2024., Liepāja

Jāņa ev. 1:26-42

Apustuļa Andreja diena

Mēs šodien atzīmējam apustuļa Andreja dienu un katedrāles dienu. Tas ļoti labi iet kopā, jo katedrāle ar savu bīskapa kalpošanu īpaši un konkrēti norāda uz apustuļu pēctecību, uz mūsu baznīcas apustulicitāti. Katedrāle ar tās 12 kolonnām norāda uz 12 apustuļiem. Tāpēc, kad jūs skatāties uz šīm kolonnām, viena reprezentē apustuli Andreju. Piltenē, kur vēsturiski bija bīskapa sēdeklis, uz kanceles sienas ir 12 apustuļu figūras, lai atgādinātu garīdzniekiem, kas jāsludina saskaņā ar apustuļu mācību, bet reizē arī atgādinātu draudzei, ka jāuzņem garīdznieku kalpošana kā no apustuļiem sūtītu caur bīskapu. Bīskapa kalpošanai, kas balstās uz šo apustulisko pēctecību, gan pēc formas – ar roku uzlikšanu, gan pēc satura – saskaņā ar Jauno Derību, jāveicina šo apustulicitāti, saistību/saites ar apustuļiem.

Vārds ‘katedrāle’ ir saistīts ar paaugstinājumu un krēslu, no kura tiek mācīts. Tāpēc katedrālē ir īpašs bīskapa krēsls un, lai šo simboliku uzsvērtu, šodien no tā teicu mācību. Būtu dabiski, ka katedrālē notiktu mācīšana un garīdznieku formēšana, jo arī katedrālē notiek ordinācijas un no šejienes bīskaps nosūta garīdznieku kalpošanā. Būtu dabiski, ka tie, kas saņem nosūtījumu garīdznieka kalpošanai, izveido saiti gan ar bīskapu, kas viņu ganu ir sūtījis, gan ar katedrāli, kur bīskaps mājo.Lai nav tā, ka tikai bīskaps apmeklē draudzes, bet arī draudzes locekļi apmeklē bīskapu katedrālē. Tāpēc arī tiek uzturēta tradīcija aicināt uz katedrāles dienu sestdienā pirms pirmā Adventa, jo ap šo laiku gan baznīca 1758. gadā tika iesvētīta, gan 2007. gadā jaunizveidotās Liepājas diecēzes pirmā bīskapa ienākšana baznīcā, kas no tā brīža kļuva par katedrāli. Bet, protams, aicinu un vēlos, lai visi diecēzes garīdznieki un draudžu locekļi justos kā mājās savā katedrālē. Ja draudze ir mūsu garīgā ģimene, un draudzes baznīca ir mūsu garīgās mājas, tad kā diecēzes pilsoņiem, katedrāle ir mūsu diecēzes pils.

Viesmīlība!

Mūsu baznīcā pašlaik īpašu uzmanību velta viesmīlībai. Par to pēdējā laikā lasām arī mūsu Baznīcas žurnālā “Svētdienas Rīts”. Šo tēmu arī likšu klāt šodienas uzrunā, izejot no dzirdētā evaņģēlija teksta. Šī interesantā notikuma gaitā mēs varam ieraudzīt vairākus pavērsienus.

Sāksim ar to, ka Jānis Kristītājs ir pēdējais Vecās Derības pravietis. Viņš ir pēdējais rādītājs Vecās Derības apsolītajam Mesijam un konkrēti, gandrīz ar pirkstu, rāda uz konkrētu cilvēku – redzi, tur viņš ir, par ko visa Vecā Derība ir runājusi.

Dzirdētā sākumā, Jānis ir dialogā ar farizeju partijas pārstāvjiem. Viņš saka šos vārdus: “Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat.” Runājot par viesmīlību, cilvēki kas vēl nav draudzē, var piedzīvot, ka Dievs ir, ka Dievam ir jābūt, bet Viņu nepazīst. Mūsu uzdevums ir liecināt, ka Dievs tiešām ir mūsu vidū, un, līdzīgi kā Jānis Kristītājs, konkrēti norādīt uz Jēzu Kristu; redzi – Baznīcā Viņš ir, caur Baznīcu var Viņu iepazīt un Viņš var Tevi atbrīvot no grēka nastas un Tevi dziedināt. Bet, pirms to liecināt, mums pašiem jāpiedzīvo Kristus klātbūtne Baznīcā un mūsu dzīvē.

Dievs ir visur, bet caur to, ka piedzīvojam Viņa klātbūtni sakramentā, to arī labāk var ieraudzīt. Cilvēki dažreiz saka, man nevajag iet uz baznīcu, es labāk lūdzu Viņu pastaigājoties pa mežu. Kāds brālis Kristū spontāni atbildēja apmēram šādi: Ja Tu neej baznīcā, pēc kāda laika arī nelūgsi Dievu mežā, kad pa to staigāsi. Citiem vārdiem, ja nepiedalies kopīgā lūgšanā baznīcā, lūgšana vienatnē – kambarī vai mežā – viegli iznīkst. Ja neieraugi, nepiedzīvo Kristu klātbūtni Svētā Vakarēdienā, Tev grūtāk arī redzēt Viņa klātbūtni savā ikdienā un citur.

Kad Jānis otrā dienā atkārtoti rāda uz Jēzu un saka: “Redzi, Dieva Jērs!”, divi no Jāņa Kristītāja mācekļiem, no kura viens bija Andrejs, dzirdēja šo aicinājumu un sekoja Jēzum, un gribēja zināt, kur Jēzus mājo. Jēzus viņu aicina tālāk: “Nāciet, tad redzēsit.”  Skaisti redzēt, kā Jānis Kristītājs rāda un liecina par Jēzu, un, ka tie, kas to dzird, seko Jēzum un Jēzus vedīs viņus tālāk. Tas ir arī mūsu, kā Jēzus sekotāju, uzdevums, lai cilvēki sekotu nevis mums, bet Kristum un ļaut Jēzum vest cilvēkus tālāk, tuvāk pie sevis.

Ko piedzīvoja Andrejs ar savu domubiedru esot veselu dienu pie Jēzus mājās? Par to var daudz meditēt un iztēloties. Tikai mazliet atļausimies iedomāties, ka būtu iet kopā ar Jēzu uz Viņa mājām.  Ar ko tā atšķiras no citām mājām? Viņa cilvēciskums, īstums, vienkāršība, dievbijība, Viņa gadījumā pat dievišķīgums. Šajā vienkāršajā cilvēkā ir kas vairāk, jo ar Viņu ir saistīti tik daudz apsolījumi. Īpaši Andrejs ar savu līdzgaitnieku bija mācījies par šiem apsolījumiem un nu viņi būtu tie priviliģētie no miljoniem cilvēku, kuri vairāku tūkstošu gadu garumā bija gaidījuši, lai piedzīvotu šī apsolījuma piepildīšanos.

Galvenais, ko šie Dieva mācekļi bija piedzīvojuši, uzklausot Jāņa Kristītāja liecību, sekojot Jēzum, apmeklējot Viņa savā mājā bija “Mēs esam atraduši Mesiju”. Tā Andrejs teica savam brālim Sīmanim. Tas nozīmē, mēs esam atraduši Viņu, par kuru ir tik daudz apsolījumu, kas mūs izglābs, atbrīvos, dziedēs. Un, atraduši apsolīto Mesiju, viņi droši vien arī bija piedzīvojuši to, ko Jānis Kristītājs bija teicis: “pēc manis nāk Vīrs, kas mani pārspējis, tāpēc ka Viņš bija pirmāk nekā es.” Tas arī norāda uz Mesijas dievišķīgo daļu – pārspējot Jāni Kristītāju un būdams pirmāk nekā Jānis, kas bija piedzimis agrāk nekā Jēzus, ir saprotams, ja pieņem, ka Mesija ir mūžīgais Dieva Dēls.

Ir skaisti dzirdēt, ka Andrejs liecina savam brālim, ko viņš ir atradis, ved viņu pie šī atraduma un Jēzus dod Sīmanim jauno identitāti un uzdevumu. Līdz ar to arī viņš saņem jauno vārdu – Pēteris. Tā kāds arī mūs ir vedis pie Kristus kristībā un mēs esam saņēmuši jauno identitāti un uzdevumu.

Mēs, kas bijām svešinieki, esam tagad atraduši savu māju.

Mēs esam kļuvuši mājinieki Dieva namā.

Mēs vairs neesam viesi, bet viesmīļi.

Un, kā viesmīļiem Dieva namā, mums jāuzņem viesus tā, lai viņi satiktos ar Kristu Dieva Vārdos un Sakramentos un kļūtu par mājiniekiem.

Lai Dievs mums uz to palīdz!