Otrā elpa

Kad sākām domāt par diecēzes dienu, man samērā uzreiz un atkāroti nāca prātā vārdi: otrā elpa! Jūs zināt, ko nozīmē otrā elpa. Es to nezināju, kamēr nebiju veicis 400 metru skrējienu. Sākumā pamatskolā skrējām 60 metru distanci. Starp vienaudžiem biju garākais un man tolaik labi padevās šī distance. Tikai uz priekšu, ar pilnu jaudu. 7. klasē es pirmo reizi veicu 400 metru distanci. Domāju, ka tas ir līdzīgi. Uzsāku un turpināju skriet ar pilnu jaudu, un pēc 200 metriem likās, ka skrienu pret sienu. Vairs nebija jaudas. Pēc 300 metriem vairs nevarēju paskriet, un visbeidzot finišu sasniedzu ejot. Izrādījās, ka 400 metru distancē bija jālieto pilnīgi cita taktika kā 60 metros. Distances garums ir jāņem vērā no paša sākuma. Sākumā jauda ir lielāka. Tā jāizmanto, lai ieskrietos. Seko nogurums, kas jāpārvar, tad spēki atjaunojas, iestājas tā dēvētā “otrā elpa” un visbeidzot atliek finiša taisne.

Līdzīgi varu atskatīties uz savu bīskapa kalpošanu. Pirms 10 gadiem uzsāku, un, ja Dievs dod iespēju, vēl vismaz tikpat daudz atlicis līdz emeritūrai. Ir sajūta, ka šajā kalpošanas skrējienā ir iestājusies otrā elpa. Nav tas pats spēks, kā sākumā, bet vēl ir, un skrējiens turpinās ar atjaunotu spēku, lai beigās nodotu stafeti.

Mēs varam runāt par to, ka mums katram ir dažādas distances, kuras paralēli jāveic. Dzīve ir mūsu lielais skrējiens, kas mums visiem ir dots. Diecēzes dienas tēma ir “Mērķtiecīgā skrējienā”. Ir svarīgi, lai mums ir mērķis, uz ko skrienam. Atceros jaunībā, kad tikko bija dabūjis vadītāja apliecību, gribējās pabraukāt tāpat vien, lai izbaudītu pašu braukšanu un brīvību, ko tā deva. Mans tēvs nevarēja to saprast, kā tas ir – pabraukāt bez mērķa. Ja brauc, tad brauc ar kādu nodomu/uzdevumu uz konkrētu mērķi. Dzīve ir jādzīvo ar mērķi, ne tikai tāpat vien. Dzīve ir dārga un ir jāpiepilda saskaņā ar Dieva nodomiem.

Mums ir dots mērķis, kas ir labāks nekā tas, ko varam pa ceļam piedzīvot. Šī dzīve ir sagatavošanās uz kaut ko vēl labāku. Varam to salīdzināt ar dažādiem dzīves posmiem. Mēs tiekam radīti mātes klēpī un dzīvojam tur labi deviņus mēnešus. Lai arī tur ir labi, mums nav paredzēts tur palikt, mēs piedzimstam šajā pasaulē. Kaut arī šeit ir labi, mums nav paredzēts šeit palikt mūžīgi. Ar Kristu mēs varam caur nāvi piedzimt debesīs mūžīgai dzīvei.

Bet mēs varam runāt arī par dzīves dažādiem posmiem, skrējieniem vai distancēm. Daudziem šajā laikā ir izlaidums, vai tas būtu no bērnudārza, skolas vai augstskolas. Viens posms beidzas, lai uzsāktu citu. Mēs varam runāt par darba gaitu, par jaunās paaudzes audzināšanas un par kalpošanas baznīcā dažādām distancēm. Katram posmam ir sava nozīme, prieki un arī savi izaicinājumi.

Labā ziņa ir tā, ka mums ir Jēzus Kristus, kas ir izgājis cauri šim procesam pirms mums. Viņš ir arī mums līdzās mūsu dažādajos skrējienos, ja mēs Viņam to ļaujam. Viņš ir mūsu vislabākais coach, mentors, jo Viņš zina, kas mums ir un, kas mūs sagaida. Un, mums ir arī līdzcilvēki, kas mūs atbalsta, un mēs esam aicināti būt citiem par atbalstu. Brāļi un māsas Kristus draudzē, diecēzē un Baznīcā mums ir svarīgs atbalsts garīgai dzīvei un kalpošanas skrējienā. Novērtēsim to un ļausimies skrējienam! Kalpošana dod gandarījumu, kas ir tā vērts.

Līdzīgā veidā, kā mūsu bioloģiskais ķermenis ir domāts kustībai un labāk jūtas, kad ir kustībā, tā ir arī ar mūsu garīgo dzīvi. Mēs uzņemam garīgo barību, lai dabūtu spēku kalpošanai Dieva valstības labā. Gribu pateikties jums visiem, kas to dara dažādos veidos, dažādos līmeņos. Man dod prieku redzēt, ka jūs kā draudzes locekļi darbojaties diecēzē Dievam par godu, līdzcilvēkiem un pašiem par svētību. Lai Dievs dod jums motivāciju uzņemties kalpošanu, spēku pārvarēt nogurumu, sniedz jaunu spēku, otro elpu, lai varat kalpot ar uzticību līdz beigām. Jo tas viss ir vajadzīgs, lai katrs loceklis atrastu savu kalpošanas vietu. Dievs ir mums uzticējis darboties viņa druvā, visbeidzot tā ir privilēģija un mums pašiem par labu.

Šodienas lasījumos dzirdējām neskatīties atpakaļ, kad Dievs aicina. Mēs nevaram kalpot gan Dievam, gan Mamonam. Jo šeit ir runa par to, kas saistās ar grēcīgo pasauli, ar mūsu ego un velna darbībām. Mēs esam aicināti skatīties atpakaļ, lai ieraudzītu Dieva vadību, Dieva žēlastību, mācītos no iepriekšējās paaudzes. Bet šodienas tekstu konteksts ir cits. Atsaukties Dieva aicinājumam nozīmē atteikties no tā, kas nav saskaņā ar Dieva gribu, no grēcīgiem paradumiem, no kārdinājumiem, kas grib mūs vest prom no Dieva. Nemeklēt prieku un gandarījumu grēcīgās lietās, novērsties no tā un skatīties uz priekšu, uz mērķi.

Daudzi no jums zina, ka esmu zemnieka dēls. Mans tēvs bija labs zemnieks, un kad viņš ara ar arklu, viņam izdevās art taisnas līnijas, kā daudziem citiem neizdevās. Viņš man mācīja art, skatoties uz punktu tālu prom un neskatīties tik daudz uz to, kas notiek ar arklu. Ja sāku novērsties no tālā mērķa punkta, uzreiz bija manāms, ka līnijā izveidojās līkums.

Tāpat arī notiek ar mums, kad neturam savā garīgajā dzīvē skaidru mērķi uz debesīm. Apustuļa Pāvila vārdiem vēstulē Filipiešiem:

Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas.

2 Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.

3 Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā.

4 Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu.

5 Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība.

Dievkalpojumā Debesu vārti atveras, mēs piedzīvojam kaut ko no debesīm jau šeit, zemes virsū. Piedzīvojam Dieva Dēla īpašo klātbūtni, kad esam sapulcēti viņa vārdā. Svētajā Vakarēdienā Kristus dod no sevis, savu dzīvību mums par labu, savu miesu un asinis, lai vairs nedzīvotu es, bet Kristus manī, kā saka apustulis Pāvils. Kad to piedzīvojam pēc paša Kristus aicinājuma, tas stiprina mūsu ticību uz mūžīgo dzīvību.

Noslēgumā, vēlos pievērst jūsu uzmanību uz vienu no distancēm, kas mums katram ir, proti, nedēļas distance. Tā sākas ar to, ka tiekam sūtīti dievkalpojuma beigās “Ejiet ar prieku un kalpojiet Tam Kungam ar prieku”. Tas ir kā starta signāls nedēļas skrējienam. Šī skrējiena mērķis ir kalpot tam Kungam. Visā ko darām, meklēt Dieva vadību. Visu ko darām, lai darām kopā ar Kristu, kas iet mums līdzās. Par to mums atgādina arī procesijas krusts, kas dievkalpojuma noslēgumā iet mums pa priekšu, Kristus mūs vada. Un, ja Tev ir kaklarota ar krustu, lai tā nebūtu tikai smukumam, bet kā atgādinājums gan Tev, gan citiem, kam Tu piederi un kam Tu kalpo. Ļauj Dievam mūs mentorēt, atbalstīt un vadīt, lai mēs nedēļas skrējiena katrā posmā izvēlamies pareizo taktiku, lai mums pietiktu spēka ar labu rezultātu sasniegt finišu – nākamās svētdienas dievkalpojumu. Lai mēs nedēļā nezaudējam mērķi, jo katrs dievkalpojums mums atgādina par lielo dzīves mērķi, par mājām debesīs.

Tikai uz priekšu, tikai uz augšu!

 

+Hanss Martins

Liepājas diecēzes diena “Mērķtiecīgā skrējienā”, 06.06.2026. Liepājā