Kad nonākam augstā vietā, mums atklājas lielā perspektīva.

Kad svētdienā atnākam uz dievkalpojumu, mēs no kalna perspektīvas varam skatīties atpakaļ uz aizgājušo nedēļu, ieraudzīt to, ko esam piedzīvojuši kopā ar Kristu, atzīt to, kas nav bijis labi, apņemties mācīties, kā no labajām, tā sliktajām lietām, ko esam piedzīvojuši.

Pēc tam, kad esam skatījušies atpakaļ, varam arī raudzīties uz priekšu, domāt par to, kas mūs sagaida, stiprināties tajā, ka Jēzus kas mums neredzamā veidā iet līdzās, ir varens un mīļš. tāpēc mierā varam uzticēties Viņa vadībai.

 

Bet ar Apskaidrošanas kalna piedzīvojumu dievkalpojumā mēs pāri visam redzam Kristu, kas Viņš ir.

Viens no mums, bet arī Dieva Dēls.

Viņā satiekas debesis un zeme,

Krustā – horizontāle zeme satikās ar vertikāli – debesīm.

Kristus krustā mēs esam krustpunktā, ar skatienu uz debesīm un uz zemi.

 

Ja dzīvojam ārpus krusta, mums nav šīs debešķīgās perspektīvas un cerības.

Tāpēc ir tik svarīgi vismaz reizi nedēļā uzkāpt Apskaidrošanas kalna dievkalpojumā, lai nezaudētu šo perspektīvu.

Lai mēs nezaudētu dzīves dziļāko mērķi, lai mēs nezaudētu lielo bildi, lai mēs savas ikdienas pienākumus redzam kā daļu no lielās mozaīkas bildes.

Lai ieklausīšanās Dieva vārdā, Svētā Vakarēdiena saņemšana mums apskaidro Kristu un mūs tuvina Viņam un Viņa tuvumā un gaismā ieraugām ceļu, kas mums ejams.

 

Atceros, kad es kā Priekules, Bātes-Vaiņodes, Embūtes un Bunkas draudžu mācītājs biju aicināts piedalīties Sinodē, kad tika ievelēts Liepājas diecēzes pirmais bīskaps.

Arhibīskaps Jānis Vanags aicinājuma vēstulē uz šo Sinodi rakstīja stāstu par būvniekiem pie kādas katedrāles.

Trīs strādnieki darīja vienu un to pašu darbu – ar akmeņiem mūrēja sienas.

Uz jautājumu, ko tu dari, pirmais atbildēja:

“Es lieku akmeni uz akmens.”

Otrais atbildēja:

“Es strādāju, lai nodrošinātu savu ģimeni.”

Trešais atbildēja:

“Es būvēju katedrāli Dievam par godu un cilvēkiem par svētību.”

Visi darīja vienu un to pašu, bet ar dažādu attieksmi.

Trešais darīja to pašu, ko pirmais un otrais, bet cita un lielāka motīva vadīts.

Viņš būvēju sienu, lai nodrošinātu savu ģimeni, bet visu to redzēja lielajā perspektīvā.

Viņš nebūvēja tikai sienas, viņš redzēja, ka tās būs daļa no vienas lielas skaistas katedrāles.

Viņš neredzēja tikai šīs dzīves vajadzības, bet arī to, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.

…..

Domājot par to, ka tieši šodien aprit 10 gadi kopš tiku konsekrēts bīskapa amatā, jūtos mazliet it kā stāvētu kalnā un atskatītos uz desmit gadiem, kas man ir aiz muguras, un vienlaikus uz otro pusi – aptuveni tiem 10 gadiem, kas man varētu būt priekšā, ja Dievs dos veselību un spēku.

Raugos atpakaļ ar lielu pateicību par daudzajām lietām, ko esmu piedzīvojis, jūtos priviliģēts būt šajā amatā šajā laikā jūsu vidū.

Ir bijuši arī smagi brīži, kuri ir prasījuši no manis daudz, bet ar Dieva palīgu un daudzu atbalstu esmu gājis tiem cauri.

Apzinos, ka man ir par ko lūgt piedošanu, apzinos, ka varētu būt lietas, par kurām lūgt piedošanu, kuras pat neapzinos.

Šodien nebūs publiska grēksūdze no manas puses, bet gribu, lai jūs zināt, ka apzinos, ka neesmu nevainojams.

Šodien nebūs arī publiska pateikšanās visiem, kas man ir palīdzējuši un atbalstījuši aizvadītajā laikā, bet, lai jūs zināt, ka esmu jums ļoti pateicīgs, kas man ir bijuši un ir blakus kalpošanā.

Bet jums visiem gribu pateikties par prieku un dziļo bijību pret tiem brīžiem, kad mēs kopā esam bijuši kopā dievkalpojumā, Apskaidrošanās kalnā.

To piedzīvot kopā ir īpaši.

Jēzus paņēma līdzi trīs no Viņa līdzgaitniekiem.

Varbūt tas nebija tikai tādēļ, lai viņi redzētu Jēzu apskaidrotu un pēc tam par to liecinātu, bet, ka Viņš arī pats gribēja piedzīvot to kopā ar saviem tuvākiem līdzgaitniekiem.

Un, Viņš vēlējās arī, ka tie būtu vismaz trīs, kas piedzīvoja reizē kaut ko īpašu.

Viņi pēc tam varēja dalīties pārdomās gan ar Jēzu, gan savā starpā par šo brīnišķīgo apskaidrošanu.

 

Tas, ko esmu piedzīvojis kopā ar jums dievkalpojumos, par ko esmu pateicīgs, un ko arī vēlos piedzīvot, kad skatos uz priekšu, ir šis Apskaidrošanas notikums dievkalpojumos, un, ka mēs varam dalīties savā starpā, cik brīnišķīgs ir Jēzus (kā mēs arī pirmajā dziesmā dziedājām).

Cik brīnišķīgi, ka mēs varam būt ar Viņu, savienoti caur Kristību, tuvu Viņam Svētajā Vakarēdienā.

Cik brīnišķīgi, ka mēs esam viena Kristus miesa, viena Baznīca.

Vēlētos, ka mēs vairāk un dziļāk ieraugām šo privilēģiju – piederēt Kristus Baznīcai.

 

Atceros, kad bija izvirzīts kā viens no kandidātiem, tas nebija viegls laiks.

Piekritu, jo, ja reiz biju teicis ‘jā’ garīdznieka amatam, tad bez nopietna iemesla nevaru atteikties.

Man jau bija interese par Baznīcas uzbūvi, eklezioloģiju, mācību par Baznīcas būtību.

Neskatoties uz to, vai kļūtu bīskaps vai nē, tā bija iespēja runāt par to, kas man bija svarīgs.

Bīskapa amatam ir būtiska loma Baznīcas dzīvē.

Gribēju, lai cilvēki nejautā vairs neizpratnē “Kāpēc mums ir vajadzīgs bīskaps?”, bet ka priecātos par to, ka mums ir bīskapi.

Jo viņi ir apustuļu pēcteči. Un, ja ir korekti iecelti un pareizi nodod tālāk apustuļu mācību, kas mums ir arī saglabāta Jaunajā Derībā, viņi ir saite un garants tam, ka esam Kristus Baznīca un saistīti ar visiem, kas mums ir gājuši pa priekšu.

Tā ir privilēģija būt šajā kopībā caur Kristu.

Bīskapa amata pienākums ir:

– būt par garantu negrozītas apustuliskas mācības nodošanai tālāk jauniem mācītājiem,

– sūtīt viņus sapulcināt konkrētā vietā cilvēkus ap Dieva vārdiem un sakramentiem un

– pārraudzīt, lai garīdznieki ir uzticīgi Kristus kalpi.

Gribētu, lai garīdznieki paliek iesakņojušies savā identitātē un tur augsti savu cēlo aicinājumu.

Gribētu, lai tie, kas sapulcējas dievkalpojumos, kurus vada bīskapa sūtīti garīdznieki, piedzīvo Apskaidrošanas kalnu, kad sapulcējas uz dievkalpojumu.

Gribētu, lai visi priecājas par to, ka ir bīskapa amats, kas saista mūs ar Kristus Baznīcu plašajā pasaulē šajā laikā, saista mūs atpakaļ ar apustuļiem, kas nodrošina, ka Baznīca pastāv līdz kamēr Kristus nāks savā godībā.

Vēlos sprediķi noslēgt ar lasījumu, kas izskanēja šajā katedrālē no rīta, kad svinējām Laudes ar ciemiņiem no Zviedrijas.

Lasījums no Atklāsmes grāmatas.

Apustulis Jānis, kas arī bija Apskaidrošana kalnā:

Viņš mani aiznesa garā uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm no Dieva.  

…

Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs.

Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu.

Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav.

Viņā sanesīs tautu greznumus un dārgumus.

Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā.

 

Apskaidrošanas kalna dievkalpojumā, mēs ne tikai ieraugām Jēzu, kas Viņš ir, ne tikai ieraugām mūsu pagātni Kristus gaismā, ne tikai ieraugām ceļu uz priekšu, bet arī mums vienmēr tiek atgādināts par mūsu galamērķi, par mūžību.

 

+Hanss Martins Jensons

Liepājas bīskaps

Mūsu Kunga apskaidrošanas dienas dievkalpojumā, 10.gadadienā kopš konsekrācijas bīskapa amatā

Liepājas Sv.Trīsvienības katedrālē 2026.gada 6.augustā

 

Svētku dievkalpojuma ieraksts pieejams šeit: https://fb.watch/IRZwWK7_zh/