Tuvojās jūdu Pashas svētki, un Jēzus devās augšup uz Jeruzālemi. Viņš atrada templī vēršu, avju un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam un, savijis no virvēm pletni, izdzina no tempļa visus, arī avis un vēršus, un izkaisīja mijēju naudu un apgāza galdus. Baložu pārdevējiem viņš sacīja: “Nesiet to visu prom no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: “Dedzība par tavu namu mani aprij.” Tad jūdi viņam jautāja: “Kādu zīmi tu vari parādīt, tā rīkodamies?” Jēzus viņiem teica: “Sagraujiet šo templi, un trijās dienās es to atkal uzcelšu!” Tad jūdi sacīja: “Šis templis ir būvēts četrdesmit sešus gadus, un tu to uzcelsi trijās dienās?” Bet Jēzus bija runājis par sava ķermeņa templi. Tad, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš tā bija runājis, un sāka ticēt Rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija sacījis. /Jņ 2:13-22/

 Šodien mēs esam pulcējušies uz Reformācijas svētku Dievkalpojumu un šajos svētkos mēs atceramies Mārtiņa Lutera dzīvi un darbību. Kas ir tas spēks, kuram pateicoties, Luters kļuva par tik ievērojamu vīru? Kas ir tas, kas padarīja viņa dzīvi tik nozīmīgu? Kas bija tas neatvairāmais spēks, kas iedrošināja Luteru pirms 508 gadiem – 1517. gada 31.oktobrī Vācijā pielikt 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm visu svēto dienas priekšvakarā, kas galvenokārt bija vērstas pret indulgenču – grēka atlaižu tirdzniecību un ar to aizsākās Reformācija?

Tajā laikā cilvēki bija novirzījušies no skaidrās un patiesās evaņģēlija vēsts par grēku piedošanu. Grēkus cilvēkiem piedod pats Dievs. Neviens cilvēks to nespēj. Ja mēs patiesā nožēlā izsūdzam grēkus, tad mēs no mācītāja saņemam absolūciju jeb grēka piedošanu kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet droši ticam, ka tādējādi mūsu grēki ir piedoti arī Dieva priekšā debesīs. Grēku piedošana nav nopērkama, kā to cilvēki tajā laikā bija iedomājušies. 1517. gadā Romas katoļu baznīcā sākās grēku atlaižu tirgošana, kuru izsludināja pāvests, lai vāktu līdzekļus Sv. Pētera katedrāles restaurācijai Romā.

Uz Saksijas apgabalu, kur dzīvoja Luters, grēku atlaides tirgot tika nosūtīts pieredzējis atlaidu pārdevējs, slavenais sprediķotājs Jānis Tecels. Grēku atlaides varēja nopirkt gan sev, gan saviem tuviniekiem, dzīviem vai mirušiem. Grēku atlaides ar pāvesta parakstu un zīmogu apzīmēti papīra ruļļi, kurus par naudu varēja iegādāties jebkurš cilvēks, un, kas pēc pāvesta solītā, deva šim cilvēkam pilnīgu grēku piedošanu un brīvbiļeti uz paradīzi, lai arī cik  lielus grēkus tu būtu sastrādājis.

Ļaudis bija novērsušies no patiesās vai katoliskās mācības, viņi sava Tēva namu bija pārvērtuši par tirgus namu, tirgojot grēku atlaides. Un šis bija tas galvenais jautājums, kāpēc Mārtiņš Luters iedegās par sava Tēva namu. Dievs viņu vadīja savā neatvairāmā spēkā un Viņš iedegās par sava Tēva namu, par mācību, kuru cilvēki bija sagrozījuši.

Mārtiņš Luters bija tāds pats cilvēks, kā mēs visi – ar savām pozitīvām īpašībām un arī ar saviem trūkumiem un kļūdām. Taču viņš vienmēr centās būt atvērts Dievam, viņš bija piedzīvojis Kristus mīlestības spēku savā dzīvē, viņš centās būt paklausīgs Dievam un Viņa vārdam. Tādēļ Dievs varēja Luteru lietot un tādēļ, šī vīra dzīves un kalpošanas ietekme gan uz sava laika cilvēkiem, gan uz vēlākām paaudzēm bija tiešām liela.

Pirmajā mirklī varētu likties, ka runa ir par reformām, kas Baznīcas kontekstā nozīmētu radīt kaut ko jaunu. Tomēr tā tas nav. Baznīcas reformas moto kopumā bija “ed fontes” – pie avotiem! Tādējādi reformāciju varētu salīdzināt ar atgriešanos pie sākotnējās, nedeformētās Baznīcas mācības, kas pirmām kārtām pamatojās nesagrozītā Dieva Vārdā. Un tāpēc Dievs deva Mārtiņam Luteram savu neatvairāmo spēku, ticības spēku, kas mūs veda pie Reformācijas Baznīcā, pie nesagrozītā Dieva Vārda.

Un šodienas evaņģēlija lasījumā, ko uzklausījām bija teikts, ka iejājis Jeruzālemē Jēzus iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Nesiet to visu prom no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu!” Jņ 2:16. Un kā mēs lasām par šo notikumu citos evaņģēlijos, nākamā dienā Jēzus pamana, ka šie tirgotāji un naudas mijēji atkal sēž turpat un Jēzus redz, ka cilvēki neko nav sapratuši un neko nav mācījušies, tad viņš kāpina savu vēsti viņš saka: “Vai nav rakstīts: mans nams tiks saukts par lūgšanas namu visām tautām? – Bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju midzeni.” Mk 11:17.

Visa tempļa un priesterības uzdevums bija mācīt Dieva vārdu, slavēt Viņa žēlastību, ar ārējas kalpošanas – upurēšanas palīdzību apliecināt saņemto žēlastību un pateikties par to Dievam. Bet, alkatīgie jūdi ar savu tirgošanos bija apgānījuši Dieva templi. Viņi bija pārvērtuši Dieva templi, kurā Dievs bija pavēlējis mācīt ļaudīm Dieva vārdu un vest viņus uz debesīm, par īstu laupītāju bedri kurā tirgot upurdzīvniekus un tāpēc Jēzus šķīstīja Dieva templi.

Tieši tas pats bija noticis arī Mārtiņa Lutera laikā. Kad ļaudis bija novērsušies no patiesās vai katoliskās mācības, viņi sava Tēva namu bija pārvērtuši par tirgus namu, tirgojot grēku atlaides. Bet pats Dievs stāvēja Mārtiņam Luteram aiz muguras savā neatvairāmā spēkā un vadīja viņu. Un Luters mūs veda pie Reformācijas Baznīcā, pie nesagrozītā Dieva Vārda.

Reformācijas svētkus mēdz saukt arī par ticības atjaunošanas svētkiem. Tas ir aicinājums mums atgriezties pie mūsu ticības avota, ticēt Kristum un apliecināt Kristu, turēties pie Kristus. Reformācijas vai ticības atjaunošanas svētki ir jautājums vai mūsu ticības pamats un mērķis ir Kristus? Vai tradīcijas, māņticības, aplami pieņēmumi to neaizēno. Ja tas tā ir, tad ir jāatgriežas pie mūsu ticības galvenā centra – pie Kristus un Svētajiem Rakstiem, kas pasludina Kristu. Pats Luters reiz ir sacījis “Izņem Kristu ārā no Svētajiem Rakstiem – ko tu vēl tajos atradīsi?”

Kādreiz cilvēki nepareizi saprot, proti, Reformācijas diena nav svētki tam, ka mēs esam atsevišķa Baznīca jeb konfesija. Taču Reformācijas dienā mēs priecājamies par to, ka Dievs mūs grēciniekus arvien nav pametis. Viņš ir klātesošs savā Baznīcā un rūpējas par cilvēku sirdīm, par mūsu ticību un ciešo saikni ar Viņu pašu. Bez Dieva vadības un žēlastības mēs būtu sen nomaldījušies no skaidras ticības uz Trīsvienīgo Dievu.

Reformācija mums atgādina, ka ticība nav vienreizējs pagātnē bijis notikums, bet nepārtraukta atgriešanās pie avota – pie Kristus un Viņa žēlastības. Tā māca mums atkal un atkal atvērt Svētos Rakstus. Jo, kā Luters sacīja, Kristus ir Svēto Rakstu sirds un gaisma, bez Viņa viss kļūst tumšs un tukšs. Reformācijas diena aicina mūs pārbaudīt savas sirdis – vai mūsu ticība vēl ir sakņota Kristū? Vai mēs joprojām atzīstam, ka mūžīgo dzīvību nevaram iemantot ar mūsu nopelniem, bet tikai no Dieva žēlastības?

Tā ir diena, kad pateicamies par to, ka Dievs vienmēr atjauno savu Baznīcu. Kad mēs esam nomaldījušies, Viņš atkal un atkal uzrunā mūs caur savu Vārdu un atgādina: “… No ticības taisnais dzīvos” Rm 1:17.

Lai šī diena stiprina mūs palikt pie Kristus – vienīgās mūsu cerības, mūsu ceļa, patiesības un dzīvības. Lai mūsu ticība un Baznīca vienmēr paliek sakņota šajā patiesībā: “Kristus ir mūsu ticības gaisma un sirds. Viņā ir mūsu dzīvība un cerība”. Āmen!

Sprediķis sacīts dievkalpojumā 30.10.2025. Liepājas Svētās trīsvienības katedrālē