Bīskapa H.M.Jensona uzruna Katedrāles dienā, 30.11.2019.

Man ir privilēģija kā bīskapam uzrunāt jūs šajā ikgadējā katedrāles dienā, ko parasti atzīmējam sestdienā pirms Adventa pirmās svētdienas. Šogad šī diena sakrīt ar Sv. apustuļa Andreja dienu (30.novembrī), ko arī atzīmēsim.

Pirms 261 gada Liepājas Sv.Trīsvienības baznīca tika iesvētīta. Ar lielu pateicību redzam, ka baznīcas interjers savā lielajā krāšņumā mūs vēl līdz šodienai uzrunā, ka reiz pasaules lielākās mehāniskās ērģeles vēl skan un šodien, pirms ienācām baznīcā, varējām redzēt, kā baznīcas fasāde tiek atjaunota savā sākotnējā skaistumā. Mēs, kas esam bijuši un vēl esam iesaistīti dievnama atjaunošanas procesā zinām, cik daudz atjaunošanas process prasa, un, ko gan tas neprasīja toreiz, lai no nulles uzbūvētu šo meistardarbu! Mēs esam priviliģēti, ka varam šajā baznīcā būt un svinēt dievkalpojumus. Pirms 12 gadiem, ar Liepājas pirmā bīskapa Pāvila Brūvera ienākšanu, baznīca kļuva par katedrāli, baznīca, kas jau bija tik katedrāliska, ka nekāda pārbūvēšana nebija vajadzīga.

Domājot par gadiem, mēs varam mēģināt atrast dažādus veidus, lai to uzsvērtu labāk.

260 gadi ir apmēram 10 paaudzes. Tie, kas bija klāt pie baznīcas celšanas un iesvētīšana bija mūsu vec vec vec vec vec vec vec vecāku  paaudze. Cik no mums gan zina mūsu senču vārdus no tā laika? Tā gadi iet!

Bet nav jādomā par 260 gadiem, lai saprastu, kā gadi iet. Vairāki no mums bija klāt, kad šī baznīca kļuva par katedrāli 12 gadus atpakaļ, un gan mēs, gan arī sabiedrība ap mums jau liekas pieradusi, ka šī baznīca ir katedrāle un pat šķiet, ka tā tas ir bijis ilgāk. Mūsu vidu ir arī lektori, kas bija klāt pirms 10 gadiem, kad diecēzes ietvaros rīkojām pirmo apmācības kursu lektoriem.

Daudz ir noticis kopš tā laika un par to, jums, lektoriem, būs iespēja vēlāk dalīties.

Bet ļoti daudzi no mums var arī domāt par savu iesvētības notikumu un tam mums katram ir savs gadu skaits, man pašam ir 38 gadi kopš iesvētībām. Kā mēs katrs šo savu laiku izjūtam un aptveram?

Arī šodien mēs esam uz sliekšņa starp veco un jauno baznīcas gadu. Vēl viens gads ir pagājis.

Bet, kamēr mēs dzīvojam, mums ir dots žēlastības laiks.

Kā jau minēju, kā pirms 260 gadiem cilvēki uzbūvēja šo baznīcu. Bet, kāds bija iemesls un kā tas iesākās? Neesmu liels vēsturnieks, tādēļ neuztraucieties, tūdaļ nesekos gara vēsturiska lekcija no manas puses, bet, zinot Baznīcas būtību, gribu vairāk skatīties no tās puses. Šajā apvidū jau bija Baznīcas sūtīti garīdznieki, kas sludināja Labo Vēsti par Dieva Dēlu, Jēzu Kristu, Pestītāju, kas atbrīvo mūs no grēka gūsta un dod mums mūžīgo dzīvi. Cilvēki sapulcējās ap Dieva vārda mācīšanu un sakramentu saņemšanu. Tā ir Baznīcas dzīvības struktūra, garīdznieks tiek sūtīts un cilvēki, draudze, sapulcējas ap garīdznieka sludināto Dieva Vārdu un sakramentiem. Atslēgas vārdi ir sūtīšana un sapulcēšanās.

Baznīca nav organizācija, kurā cilvēki nāk kopā, lai izdomātu ideoloģijas vai morāles principus, bet gan vēsts par un sastapšanās ar Jēzu Kristu, kas ir atnācis no debesīm, lai atklātu, kas ir Dievs un atver ceļu pie Dieva Tēva. Svinot dievkalpojumus, Dievs kalpo mums un debesu vārti atveras, un mēs varam piedzīvot kaut ko no tā, ko ikdienā un citādāk nevaram. Tādā veidā piedzīvojot kaut ko no debesīm uz zemes un sava dzīvē, dod mums citu perspektīvu un kvalitāti dzīvot tālāk, pat mūžīgi!

Dievkalpojumā saņemam tādus dārgumus, kādi nav ne par kādu naudu nopērkami, kā vien ticībā saņemami. Lai šo dārgumu dotu tālāk, kristieši ir gatavi uzbūvēt un uzturēt baznīcu un tās dzīvi.

Tā Baznīca pastāv cauri gadsimtiem.

Un Vēsts nemainās, Jēzus Kristus nemainās, kā ir rakstīts Vēstulē ebrejiem: Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. /Ebr. 13:8/ Bilde nemainās, baznīcas altārī ir attēlots Jēzus Kristus krustā sistais un apustulis Pāvils jau pirmajā Vēstulē Korintiešiem raksta Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. /1Kor. 2:2/

Bet tur tas nebeidzas; Jēzus ne tikai nomira mūsu grēku dēļ un mūsu vietā, bet arī augšāmcēlās, lai līdz ar Viņu varam piedzīvot mūžīgo dzīvību. Labās vēsts turpinājums ir tikpat svarīgs un tāpēc apustulis Pāvils arī tālāk saka:

Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. /1Kor. 15:17-22/

Turpinot uzsvērt to, cik svarīga labā vēsts ir augšāmcelšanās, Baznīca galveno dievkalpojumu svin svētdienā, nedēļās dienā, kurā Jēzus augšāmcēlās, nevis piektdienā, kad Viņš nomira. Lai nodrošinātu, ka šī vēsts tiktu saglabāta negrozīta, ir arī rakstīti evaņģēliji, un apustuļi no Jēzus laikiem ir arī rakstījuši vēstules draudzēm, kuras mums ir saglabājušās Jaunajā Derībā.

Tātad arī mums melns uz balta ir pieejams tas, kas tika mācīts no Jēzus laikiem un Viņa apustuļiem. To mēs saucam par apustulisku, ko mēs arī ticības apliecībā apliecinām, sakot, ka mēs ticam “uz vienu svētu, katolisku un apustulisku Baznīcu”. Mēs ne tikai ticam, bet arī, kā jau sākumā ir aprakstīts par draudzi – tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. /Ap.d. 2:42/ Tie ir bijuši, ir un būs Baznīcas dzīves principi.

Garīdznieki tiek sagatavoti, un mūsu diecēzē šajā katedrālē tiek ordinēti un bīskapa sūtīti draudzē, lai mācītu to, ko apustuļi ir mācījuši.

Tāpēc bieži vien kancelē ir attēloti apustuļi kā, piemēram, Piltenes baznīcā, kurā šogad man bija gods vadīt dievkalpojumu sakarā ar šī baznīcas 300 gadu jubileju. Lai arī pašlaik kancelē  atlikušas vien 3 figūras, tas nenozīmē, ka pārējās būtu apzināti noņemtas, lai nemācītu to, ko viņi ir teikuši. Garīdznieks aktualizē to, kas ir nodots no apustuļiem un tas vizualizējas ar apustuļu figūrām acu priekšā kanceles sienā un dzirdam viņus runājam caur garīdznieku muti.

Runājot par Apustuļu ticības apliecību, tā ir sadalāma 12 daļās un ir tradīcija, ka katrs apustulis pārstāvēja savu daļu. Neskatoties uz to, vai tas tā ir vai nav, šis kopums, šī Apustuļu ticības apliecība ir kopsavilkums mums no apustuļu laikiem nodotās apliecības, kas nav maināms, tajā nav ko pielikt vai atņemt, tikai jāiedziļinās dziļāk un dziļāk.

Pat Baznīcas arhitektūra grib atgādināt par mūsu saistību ar apustuļiem. Cik kolonnu ir šajā katedrālē? Tā nav nejaušība, ka to ir tieši 12, lai norādītu uz to, ka ne tikai baznīca bez šīm kolonnām nevar pastāvēt, bet arī draudze un kristieša dzīve balstās uz kolonnām, kas stāv uz pamata – Jēzus Kristus.  

Gribētu piesaistīt katrai kolonnai katedrālē ar savu apustuli. Priecātos, ja būtu iespēja izgatavot Piltenes baznīcas apustuļu figūru kopijas un likt klāt kolonnām, lai arī tādā veidā parādītu mūsu diecēzes saistību ar Piltenes bīskapiju. Lai arī Liepājas diecēze ir jauna, mēs esam saistīti ar Piltenes bīskapiju, kuras saknes sniedzas ap 800 gadus atpakaļ.

—–

Baznīcas dzīves principos nav runa tikai par mācību, bet, kā mēs arī dzirdējām, to, kas raksturoja draudzi jau no pirmā laika – tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.

Sadraudzībā, kas izveidojas, kad cilvēki nāk kopā ap Dieva vārdu un sakramentiem, nāk kopā pie tā, ko Dievs dod, sadraudzība starp saņēmējiem, kas labprāt arī dalās ar to savā starpā, kas ir dots/saņemts.

Maizes laušanā, citiem vārdiem, Svētajā Vakarēdienā, kurā mēs ļoti īpašā veidā savienojamies ar Kristu, saņemot Viņa miesu un asinis, lai Viņa dzīve tiktu savienota ar mūsu dzīvi, kā vien tas ir iespējams.

Lūgšanās, kopā ar Jēzu Kristu un brāļiem un māsām lūdzam mūsu Tēvu debesīs par visu.

Apustulis burtiski nozīmē ‘pilnvarotais sūtnis’, kuram Jēzus deva savu pilnvaru un sūtīja.

Bet sūtīšanas līnija iet vēl tālāk atpakaļ. Kad Jēzus pēc savas augšāmcelšanās nāca pie saviem mācekļiem, kuri aiz bailēm bija aiz aizslēgtām durvīm, Viņš teica:

Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu. Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. /Mt.10:41/

 Tā šī sūtīšanas līnija iet atpakaļ līdz debesu Tēvam (un arī uzņemšanu)! Tos, ko apustuļi sūtīja tālāk, dēvē par bīskapiem, un tos, ko bīskapi sūta kalpot vietējās draudzēs, sauc par mācītājiem jeb priesteriem un tie, kas ir palīgi amatā – par diakoniem. Šo nepārtraukto sūtīšanas līniju mēs saucam par apustulisko pēctecību jeb sukcesiju. Kā bīskaps esmu šajā sūtīšanas līnijā (kas arī ir ar nepārtrauktu roku uzlikšanu no apustuļu laikiem) un vietējais mācītājs, caur bīskapu, kas ir viņus sūtījis, ir saistīts ar šo līniju.

Un, kad mācītājs dievkalpojuma beigās saka:

Ejiet ar mieru un kalpojiet ar prieku!

jūs tiekat sūtīti pasaulē savā ikdienā, lai kalpotu cilvēkiem. To, ko vairāk un vairāk gribu uzsvērt ar iesvētībām, ka tā ir sagatavošanās un apņemšanās kalpot Dievam pateicībā par visu, ko Viņš mums ir darījis. Dievkalpojumā Dievs kalpo mums, lai dotu spēku būt Viņa lieciniekiem, Viņa sūtņiem ikdienas. Bet Viņš neatstāj mūs vienus, Viņš pats iet līdzi.

Un tie ir arī Mateja evaņģēlija noslēdzošie vārdi pēc misijas pavēles:

Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.

Vēlos šo dievkalpojumu noslēgt ar vārdiem, kas ir Jēzus misijas pavēle un, pateicoties tam, ka ir, kas tai ir sekojuši, Labā Vēsts ir nonākusi pie mums. Tās rezultātā ir uzbūvēta ne tikai šī baznīca, bet visas baznīcas diecēzē, un mēs esam aicināti turpināt sekot šai pavēlei, lai diecēzē būtu draudzes arī uz priekšu un baznīcas pastāvētu un pildītu savu misiju.

Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam. /Mt.28:18-20