“Vai mums ir jāzvana baznīcas zvani?” – šis jautājums izskanēja svētdienā, kad valdība bija izsludinājusi ārkārtējo stāvokli valstī. Mana pirmā reakcijā bija apstiprinoša. Jā! Kaut arī ir ierobežojums pulcēties, tomēr ir svarīgi atgādināt par baznīcu. Lai cilvēki zina, ka baznīcā ir dzīvība. Ir svarīgi pievērst tam uzmanību, mēs zinām: ir vieta, kur mēs varam patverties. Kā psalmā sacīts: ”mana palīdzība nāk no tā Kunga, kas radījis debesis un zemi.” (Ps. 121)
Baznīcas durvīm ir jābūt vaļā, cik vien tas ir iespējams. Man tas šķiet svarīgi ne tik tikai lietišķā, bet arī simboliskā nozīmē. Jo īpaši ārkārtējā stāvoklī. Tāpēc, lai zvani skan, garīdznieki kalpo un cilvēki nāk, kaut ierobežotā skaitā. Pat tad, ja nevaram sanākt visi, daudziem svarīga ir apziņa, ka baznīcas dzīve turpinās, viss notiek kā ierasts. Pat tad, ja garīdznieks kalpo vienatnē, viņš turpina lūgt un svinēt dievkalpojumu savā baznīcā, pārliecībā, ka tas ir par svētību viņam pašam, draudzei un visai apkārtnei. Lūgšanas par tiem, ar kuriem ikdienā kalpojam, turpinās.
Garīdznieku misija ir svarīga. Ugunsdzēsēji glābj tos, kurus piemeklējis ugunsgrēks. Ārsti palīdz tiem, kas saslimuši. Garīdznieki darbojas garīgi. Un viņu misijas ir līdzīgas: glābt cilvēkus. Arī garīdznieki ir pelnījuši aplausus par kalpošanu, par radošumu, spēju pielāgoties jaunajai situācijai. Viņu aicinājums ir nodrošināt garīgo aprūpi tiem cilvēkiem, kas viņiem ir uzticēti.
Ir tādi, kas ārkārtējā situācijā dzīvo pastāvīgi, proti, viņi vecuma vai slimību (vai attāluma) dēļ nevar nonākt līdz baznīcai. Ceru, ka mēs, pārējie, no šī ierobežojumu laika spēsim paņemt līdzi šo sajūtu un ar to atradīsim veidus, kā nodrošināt garīgo aprūpi tiem, kas dažādu iemeslu dēļ nevar nākt uz baznīcu. Liegums pulcēties ap Vārdu un Sakramentu kristiešiem ir liels pārdzīvojums (vismaz tā tam būtu jābūt). Draudze pēc definīcijas ir tie, kas sapulcējas ap Dieva vārdiem un sakramentiem. Savukārt, garīdznieka amats ir Dieva iedibināts, lai nodrošinātu Vārdu pasludināšanu un Sakramenta pārvaldīšanu. Domāsim, kā mēs to varam īstenot! Te saredzu vienu no svētībām, ieviešot diakona amatu; jo starp diakona uzdevumiem ir palīdzēt mācītājam nodrošināt Svētā Vakarēdiena pasniegšanu tiem, kas ir ārkārtējā stāvoklī: nevar atnākt uz baznīcu.
Pirms gada, kad notika Liepājas Sv.Trīsvienības katedrāles torņa smailes krusta atjaunošana, bija iespēja rakstīt sveicinājuma vārdu, lai ieliktu to kapsulā, kura glabājas krusta lodē. Neraugoties uz krīzi, katedrāles atjaunošanas darbi divu gadu garumā nu ir pabeigti. Tik sakopta un skaista tagad pilsētas centrā slejas Sv.Trīsvienības katedrāle.
Lūdzos, lai Dievs turpina pulcināt cilvēkus baznīcās, kur varam tikt atjaunoti un stiprināti garā un Dievā!
Hanss Martins Jensons
Liepājas bīskaps
