Bīskapa pārdomas par Latvijas himnu Valsts svētkos. 18.11.2020.

 Mīļie latvieši!

Esmu pateicīgs, ka varu arī sevi pieskaitīt jūsu pulkam, lai arī neesmu dzimis Latvijā. Mani, kā ārzemnieku, ļoti uzrunāja veida, kā Latvijas himna skan šeit, uz vietas, ar kādu pietāti, pat bijību to dzied, un kādas emocijas tas izraisa. Varu tikai mēģināt iedomāties kādas atmiņas un emocijas himnas dziedāšanas laikā pavada tos, kas atceras to dziedājuši brīvās Latvijas laikā, tās aizliegumu padomu laikā un iespēju himnu atkal brīvi dziedāt. Man jāatzīst, ka pēc 20 (divdesmit) Latvijā nodzīvotajiem gadiem, esot klāt valsts svētkos un citos pasākumos, kuros dzied Latvijas himnu, manu emociju gamma, kas ar to saistās, jau ir kļuvusi tik bagāta, ka pret himnu nevaru būt vienaldzīgs, tā aizkustina un liek ievibrēties daudzu emociju stīgām.

Sākumā vairāk uzrunāja tieši himnas vārdi. Domāju, daudzus ārzemniekus uzrunā fakts, ka himna ir lūgšana, tautas lūgšana, kristiešus tas uzrunā vēl jo vairāk, un, kā garīdzniekam, man sirds vienkārši gavilē pateicībā Dievam, ka šo himnu joprojām varam dziedāt un arī lūgt.

Latvijas himna ir dārgs mantojums, kas jālieto un jāsargā!

Latvijas himna ir gandrīz kļuvusi par vērtību pati par sevi. Un, Latvijas himnas vārdos, mēs varam atrast tik daudz vērtību. Nesen, kad domāju par himnas vārdiem šodienas jautājumu kontekstā, redzēju, cik gan daudz vērtību ietver nelielie panti. Latvijas himnai ar tās vērtībām vajadzētu būt par orientieri daudzos jautājumos.

Valsts svētkos šajā gadā, kad atzīmēja simtgadi kopš ‘Dievs, svētī Latviju!” oficiāli pieņēma par Latvijas valsts himnu, labprāt dalos ar savām pārdomām par himnu.

Vēlos sākt ar to, ka himnas pirmais vārds ir Dievs. Tas ir labs sākums, tas norāda, ka mēs neesam visaugstākā instance, viss nav atkarīgs no mums un mūsu pūlēm. Tādēļ himna sākas ar skatienu uz augšieni, ar lūgumu mūs svētīt. Nevis mūsu nopelnu dēļ, nevis tādēļ, ka mēs esam liela varena tauta, bet, ka ir cilvēki, kuri tic un paļaujas uz Dievu, ka Viņš savā žēlastībā uzklausa lūgšanu un svētī. Svētības bieži vien nāk arī caur grūtībām, un Latvijas tauta tādas ir piedzīvojusi ne vienu vien. Pirmais vārds ir Dievs, nevis dieviņš. Un, zinot tā laika kontekstu kurā himna rakstīta, runa ir par Trīsvienīgo Dievu ar kristīgām vērtībām, kas izriet no tā.

Dievs, svētī Latviju!

Vēl pirms Latvija kļuva par atsevišķu valsti, bija izveidojies redzējums par kādu teritorijas daļu pasaulē, kuru varēja sākt iezīmēt un nodēvēt par Latviju! Dievs ir radījis pasauli, cilvēkus un tautas, devis robežas kur dzīvot, lai cilvēki savā laikā un savas zemes robežās, apustuļa Pāvila vārdiem – “meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums.” Ja Dievs ir radījis Latviju, Viņš arī to labprāt svētītu!

Mūs’ dārgo tēviju,

Te izpaužas pateicība, manuprāt, veselīgs patriotisms. Gan par to, ka mums ir tēvzeme, kas nebūt nav kaut kas pašsaprotams, gan to, ka tā nav lēta un nejauša. Iepriekšējā paaudze ir pielikusi daudz pūļu un izlējusi savas asinis. Tas, kas ir kaut ko maksājis, ir dārgs. Tamdēļ, tēvija ir dārga arī ar nozīmi – mīļa. Mēs novērtējam iepriekšējās paaudzes veikumu, mēs šeit neesam pirmie, šis ir dārgs mantojums, kam līdzi nāk atbildība un pienākumi.

Ir kādi, kas labprāt gribētu izņemt Dievu no himnas, tas šķiet vecmodīgi un visi jau netic Dievam. Gan jau arī tolaik visi neticēja, bet tomēr pirms 100 gadiem par šo himnu vienojās. Gribu ticēt, ka tas bija saistīts ar respektu un cieņu par tiem, kas stiprā ticībā uz Dievu bija tik daudz darījuši un darīja. Domāju, ka vairākums no tiem, kas bija līdzdalīgi procesos pēc 1. Pasaules kara, atzina, ka Latvijas izveide nebija atkarīga tikai no cilvēka.

Protams, mēs vēlētos, lai visi dziedātu himnu kā dziļu lūgšanu un ticībā, un, ja kāds netic, vismaz paužot cieņu tēvijas pamatlicējiem, kas darīja to ticībā Dievam. Atzīt to, ka Latvijas identitāti veido arī kristīgās vērtības, nav pretrunā ar reliģijas brīvību. Arī praktizējot citu reliģiju, ir jārespektē tas pamats un tās vērtības, ka bija toreiz un uz kurām valsts būvējās.

Kur latvju meitas zied,

Kur latvju dēli dzied,

Kad man vajadzēja himnas vārdus iemācīties no galvas, atcerēties, kas ‘zied’ un kas ‘dzied’ man palīdzēja klasiskās romantiskās izpausmes – protams, ka ‘skaistās meitas zied’ un ‘priecīgie dēli dzied’. Bet nesen, domājot par šobrīd virmojošām gender diskusijām, pēkšņi ienāca prātā doma, ka varbūt šādi arī nevar vairs dziedāt, ja grib būt politiski korekts.

Un vēl, vērtība ir arī tajā, ka ir pēcnācēji, ka veidojas jauna paaudze. Kāds ir teicis (Laodzi:) “Kas spējīgs vairot dzīvību, ir laimīgs”. Vai arī vārdi, ko Bībelē lasām pie pirmo cilvēku radīšanas stāsta: “Vairoties”. Laime ir saistīta ar to, ko var dot citiem, ne tik daudz ar to, ko pats var iegūt. Dodot citam, iegūst pats. Nevarēju nemanīt, ka valsts himnā kā vērtība vai laime nav minēti nedz zelts vai bagātība, bet gan attiecības un ģimene, vecākā paaudze, jaunā paaudze, meitas un dēli, kuri dzīvo dabiskā harmonijā, vietā, kuru dēvējam par Latviju.

Pārdomājot Latvijas himnas vārdus šādā veidā, biju pārsteigts, cik daudz vērtību varam tajā atrast – šīs vērtības ir mūsu valsts pamatā, tās ir labas un tām vajadzētu būt arī mūsu orientierim šodien.

Tāpēc Latvijas himna ir dārgs mantojums, ko jālieto un jāsargā!

Himna, līdz ar Latvijas karogu un ģerboni, taču ir viens no Latvijas nacionāliem simboliem.

Tā kā Latvijas himna ir lūgšana, esmu piedzīvojis, cik ļoti tā ieder baznīcā, kādā reizē domāju pie sevis, ka patiesībā, tieši dziedot Latvijas himnu baznīcā, tā izskan vislabāk un dabiskāk.

Tāpēc pievienošu saiti uz Latvijas Valsts himnu, kuru Deivids Maikls Karrillo – vēl viens ārzemnieks -, kas to arī ir iemīļojis, Saldus Mārtiņa Lutera baznīcā, ir ierakstījis.

Dievs, svētī jūs, Dievs, svētī Latviju!