”… cilvēks nedzīvo no maizes vien, …”

 Šis ir viens no tik pazīstamiem pantiem Svētajos Rakstos, kura aktualitāte nezūd un cauri gadsimtiem runā un pārliecina par savu patiesību. Arī pandēmijas laikā tie nav zaudējuši savu aktualitāti, bet ir vēl jo vairāk vietā. Spriežot par ierobežojumiem, atkal no jauna jāatgādina, ka ”… cilvēks nedzīvo no maizes vien,” – ne tikai veikaliem jābūt atvērtiem, bet arī baznīcām. Garīgā barība arī ir jāuzņem. Arī tā pieder pie pamatvajadzībām. Pirmais solis ir atzīt šo aspektu. Tomēr, kad Baznīca runā par garīgo barību, nav runa tikai par vispārīgu garīgu vajadzību apmierināšanu, bet pavisam konkrēti:

“…no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”

Šo patiesību varam piedzīvot no vairākiem aspektiem. Arī parastais ēdiens ir nozīmīgs daudz un dažādos veidos, tas dod mums spēku, uztur mūsu veselību, pašsajūtu un miesas dažādās funkcijas. Dieva Vārds dod mums garīgu stiprinājumu, pareizu izpratni par lietām, par mūsu mērķi un mūsu saknēm. Un, arī par mūsu uzdevumu. Jēzus vienkārši, bet reizē arī ļoti garīgi dziļi, vēstī ”Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis,”(Jņ. 4:34)Darīt Dieva gribu sniedz gandarījumu, kuru var piedzīvot tikai to darot. Mūsu sūtība ir dzīvot saskaņā ar Dieva gribu. Dzīvojot savā egoismā, mēs pazūdam, zaudējam mērķi, viss peld un zūd izejas punkts, uz kā stāvēt un, no kā orientēties dzīvē. Tas, ko Baznīca dara, nav nekas mazāks kā sniedz cilvēkam dzīves pamatu, izpratni par dzīvi un cerību uz mūžīgo dzīvi caur Jēzu Kristu. Tas nav maznozīmīgi vai salīdzināms ar luksus preci, bez kuras mēs varam kādu laiku dzīvot.

Vispirms ir svarīgi pašiem būt par to skaidrībā. Izmantoju iespēju diecēzes mājaslapā par to atgādināt, lai mēs neietekmējamies no balsīm apkārt, kas to ignorē vai noliedz.

Otrkārt, gribu uzteikt visus, kas lūdz, gavē, kalpo dažādos veidos draudzē šajā laikā, tas ir ļoti nozīmīgi un, ja cilvēki jūsu kalpošanai neaplaudē, ziniet, ka eņģeļi to dara!!!

Mēs, Baznīca, kalpojam, jo esam piedzīvojuši to, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, un mūsu sūtība ir nodrošināt garīgo barību cilvēkiem. Mēs to darām aiz mīlestības uz cilvēkiem, jo zinām, ka cilvēks ir vairāk nekā miesa, un ir vajadzība piedzīvot ne tikai cilvēku mīlestību, bet arī Dieva mīlestību caur Jēzu Kristu.

Tāpēc,

– kad mēs lūdzam, mēs nelūdzam tikai par to, ka tiekam pasargāti no slimības un nelaimes, bet arī par to, lai piedzīvojam Dieva mīlestību un klātbūtni jebkurā gadījumā, neskatoties uz to, vai esam veseli, saslimstam vai šī pasaule jāatstāj.

– Kad norādām uz Dieva Vārdu, to darām ar nodomu, ka tas ne tikai palīdz šajā dzīvē, bet palīdz mums ieraudzīt un iegūt mūžīgo dzīvību.

– Kad palīdzam cilvēkiem saņemt dienišķo maizi, to darām ar atgādinājumu par garīgo barību. Tā ir diakonija – palīdzēt ar fiziskām un dvēseliskāmvajadzībām, neaizmirstot garīgās vajadzības. Nerunājot par Svētā Vakarēdiena pasniegšanu tiem, kas nespēj atnākt uz baznīcu.

– Kad zvanām zvanus tornī, tā ir ne tikai skaista tradīcija, kas tiek uzturēta, bet arī aicinājums meklēt Dieva valstību un Viņa taisnību, saņemt to, ko tikai caur Baznīcu var saņemt.

– Kad nodrošinām, ka dievnama durvis ir atvērtas, lai cilvēki, kuru veselība to atļauj, varētu nākt un lūgties, garam tas ir līdzīgs miesas vajadzībai iziet ieelpot svaigu gaisu, nepaliekot tikai savā istabā.

–  Ērģeles lai skan par atgādinājumu, ka vienmēr ir par ko pateikties, slavēt un pielūgt Dievu; tā tiešām cilvēkam “ir labi un piederas un ir svētīgi”…./no Sv. Vakarēdiena liturģijas/

Ievērojot epidemioloģisko piesardzību, Baznīca darbojas, un tas ir vajadzīgs cilvēkam. Šis laiks dod īpašus izaicinājumus. Jau gads riņķī kopš sadzīvojam ar jauno vīrusu mūsu vidū. No viena puses esam mazliet apraduši ar situāciju, bet vienlaikus noguruši no ierobežojumiem un neskaidrības, cik lielā mērā spēsim atgriezties iepriekšējā “normālā” stāvoklī. Lai Dievs dod mums spēku turpināt, jo mūsu kalpošana ir svarīga. Mums jāturpina svinēt dievkalpojumus un nodrošināt Dieva Vārda pasludinājumu klātienē vai neklātienē, sakramentu pasniegšanu baznīcā vai mājās, jāpalīdz cilvēkiem netikt izolētiem no cilvēku un Dieva mīlestības, jāturpina lūgt, jābūt pieejamiem tiem, kas meklē garīgu atbalstu un aprūpi.

Vienlaikus, Baznīca nav domāta tikai krīzes laikam, ne cilvēka dzīvē, ne tautas dzīvē. Cilvēki dzīvo un mirst jebkurā laikā. Cilvēkam pašam sev un citiem par svētību ir aicināt dzīvot ar Dieva Dēlu priekos un bēdās, bagātībā un nabadzībā, veselībā un slimībā. Jēzus Kristus, kas ir uzvarējis nāvi ar savu augšāmcelšanos, nedod mums tikai cerību uz mūžīgo dzīvi, bet arī iespēju piedzīvot mūžīgo dzīvi jau šeit. Tāpēc mēs, kristieši, esam priviliģēti ar to, ka Jēzū Kristū debesu vārti ir atvērti virs mums un mēs jebkurā dzīves situācijā un posmā varam atrast iemeslu būt pateicīgiem un priecīgiem Dievā.

Arī šajā laikā!

Pateicība Dievam!