Otrdien , 10.augustā  Liepājas Sv.Trīsvienības katedrālē notika pirmais diakona amata ordinācijas dievkalpojums, kurā ordinēja divus Liepājas diecēzes evaņģēlistus – Kasparu Lauri un Uldi Žabri. Dievkalpojumu vadīja bīskaps Hanss Martins Jensons.

 

                                            Kaspars Lauris nosūtīts kalpot Liepājas Sv.Trīsvienības mācītāja kalpošanas vietā, mācītāja pārraudzībā un Uldis Žabris nosūtits kalpot Liepājas Sv. Annas mācītāja kalpošanas vietās, mācītāju pārraudzībā. SVEICAM!

 

 

 

Zemāk  bīskapa Hansa Martina Jensona uzruna.

 

Diakonu Kaspara Laura un Ulda Žabra ordinācija

10.08.2021. Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē

 

Mīļie diakona kandidāti!

Jūs, diakona amata kandidāti, drīz kļūsiet par diakoniem.

Ko tas maina jūsu kalpošanā un dzīvē?

Tikšanās reizē pirms ordinācijas mēs runājam par to, ka mainās gan!

Jūs kļūsiet par garīgiem tēviem, jo tiksiet ordinēti garīgā amatā!

Jeb, kā rakstīts LELB Sinodes apstiprinātajos noteikumos:

“Ir viens garīgais amats, kura ietvaros piemērotas personas tiek ordinētas bīskapa, mācītāja un diakona uzdevuma pildīšanai.”

Līdzīgā veidā kā bioloģiskajiem tēviem ir īpašas attiecības ar saviem bērniem, jūs vairs nevarat uzlūkot draudzes locekļus tikai kā brāļus un māsas Kristū, bet arī kā garīgos bērnus, par kuriem jums jārūpējas arī garīgi.

Ne tikai garīgi, bet visām jūsu dažādajām rūpēm par tiem, kam jūs kalposiet, jābūt arī ar šo garīgo aspektu, kas ir jūsu, kā garīdznieku, aicinājums.

Tas nozīmē pāri visam turēt viņus savās aizlūgšanās, bet arī veicināt, lai viņu dzīves situācijas tiktu pienestas draudzes aizlūgšanās un pateicības lūgšanā.

 Ja reiz ir kļuvis par tēvu, tāds arī paliec.

Tā nav profesija, ko pamēģina, un pēc tam maina.

Būt par diakonu būs daļa no jūsu identitātes, kas paliek uz mūžu.

Mainās jūsu acis – jūs uzlūkojat cilvēkus garīdznieka acīm, redzat viņu garīgo stāvokli un mēģināt ar Dieva žēlastības līdzekļiem tiem palīdzēt.

Jūsu acīs biežāk izveidojas asaras līdzīgi kā Jēzum, kad Viņš redzēja un raudāja par tiem, kas nezināja, kas viņiem pie miera vajadzīgs un ka tas vēl ir apslēpts viņu acīm.

Jūsu acīs sariesīsies vairāk prieka asaras par ikkatru, kas atgriežas.

Un, kā tēvam līdzībā par pazudušo dēlu bija liels prieks par savu dēlu, kas atgriezās, arī jums jārīko mielasts par katra pazudušā bērna atgriešanos!

To es nesaku, lai mēģinātu būt asprātīgs, bet lai tiešām konkrēti palīdzētu vairot draudzes prieku par katru, kas atgriežas!

Vārdiem, ko jūs teiksiet dievkalpojuma beigās”: “Ejiet ar mieru un kalpojiet tam Kungam ar prieku” vajadzētu būt pirmām kārtām manāmiem pie jums.

Kā arī apustulis Pāvils saka:

           kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi. /2Kor 6:10/

Arī Jēzus līdzībās par pazudušo avi un grasi aicina gan uz intensīvu pazudušā meklēšanu, gan uz priecāšanos kopā par atrasto.

Un tajā kontekstā Jēzus arī saka:

     ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas. /Lk15:10/

Jūsu prieks atskanēs arī debesīs, un otrādi, lai debesu prieks atspīd arī jūsu acīs.

Jau ar to, ka jūs šeit stāvat un uzņemat diakona amata kalpošanu, dod man, mācītājiem un draudžu locekļiem lielu prieku.

 Runājot par pazudušā meklēšanu.

Gribu īpaši likt jums pie sirds, lai draudzes locekļi nepazustu no draudzes kopības un rūpēm.

Ir viegli nepamanīt, kad kāds draudzes loceklis sāk retāk nākt – vai tas ir slimības vai vecuma dēļ, un pazūd no redzesloka.

Lūdzu esiet īpaši vērīgi, lai to pamanītu un pie viņiem ietu (īpaši ar Svēto Vakarēdienu), kad viņi kaut kādu iemeslu dēļ nespēj paši nākt uz dievkalpojumiem.

 Vēl kāda lieta, kuru vēlos, lai jūs liekat pie sirds, proti, būt iesaistītiem kopā ar mācītāju, ar kuru kalpojat, iesvētības mācībās un palīdzēt jauniesvētāmiem iesaistīties draudzes kalpošanā.

Jo tieši tur, mēs ļoti daudz zaudējam.

Jo vairāk mēs uzsveram iesvētes mācībās draudzes locekļa pilngadību un sagatavošanos kalpošanai, jo dabiskāka ir arī jauniesvētīto atbildība būt iesaistītiem kalpošanā.

Bet ne tikai jauniesvētītos.

Diakonam jāmotivē uz kalpošanu katru draudzes locekli, jāsniedz atbalsts, lai katrs pēc savām dāvanām un spējām var iesaistīties kalpošanā.

 Jūsu amats nes vārdu, kas burtiski ir saistīts ar kalpošanu.

Tas nenozīmē, ka jums viss kaut kas jādara, bet, kopā ar mācītāju, jākalpo kā garīdzniekiem un jāpalīdz vairot draudzes locekļu kalpošanu Dieva valstībai.

 Lai arī jūs būsiet pirmie ordinētie diakoni Liepājas diecēzē, jūs neesat pirmie diakoni vispār.

Mēs dzirdējām 2. lasījumā par pirmajiem septiņiem diakoniem un Stefans bija viens no tiem. Arī mūsu Baznīcas kalendārā 26. decembris ir veltīts diakonam un martīram Stefanam.

Tā būtu piemērota diena jūs ordinēt, bet tik ilgi negribēju gaidīt.

Tāpēc biju priecīgs, ka tuvāk mums ir vēl kāda diena, kas saistīta ar diakonu, un, tā ir šodiena, Svētā Labrenča jeb Laurencija diena.

Svētais Laurencijs pāvesta Siksta II (otrā) uzdevumā pārraudzīja Baznīcas īpašumus un rūpējās par nabagiem.258. (divi simti piecdesmit astotajā) gadā, četras dienas pēc pāvesta nogalināšanas, tika apcietināts arī Laurencijs.

Viņš uzmundrināja izmisušos kristiešus, sacīdams, ka par pacietību un uzticību Kristum mocību laikā, viņi tiks atalgoti ar mūžīgu Dieva redzēšanu.

Kad Laurenciju izsauca pie Romas prefekta, kas lika atdot Baznīcas dārgumus, viņš atbildēja, ka Baznīcai tiešām pieder dārgumi, kādu ķeizaram nav, un apsolīja tos parādīt.

Laurencijs atgriezās ar lielu pulku nabagu un slimo, sacīdams, ka, lūk, tie ir Baznīcas dārgumi, par kuriem ķeizaram turpmāk jāgādā, kā to darījis viņš.

Nežēlīgās spīdzināšanas laikā svētais Laurencijs parādīja tādu varonību, ka daži no viņa mocītājiem kļuva par kristiešiem.

 No viņa dzīves stāsta jūs varat ņemt dažādu iedvesmu savā kalpošanā.

Tas nenozīmē, ka jums jāizdala visa Baznīcas manta vai jākļūst par mocekļiem, bet kalpot šī laika apstākļos, nodevušies Kristum un uzticībā Viņam, zinot, ka daudzi ir bijuši šajā amatā pirms jums.

Jūs neesat pirmie diakoni, un ceru un lūdzu, arī ne pēdējie.

Tāpēc kalpojiet tā, lai arī šādi veicinātu jaunu aicinājumu diakona amatam.

Mīļā draudze!

Gribu pateikties visiem, kas ar aizlūgšanu un citādāk bijuši iesaistīti, lai mēs tagad varētu spert šo soli mūsu diecēzē un Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā.

Aicinu paturēt lūgšanās mūsu pirmos diakonus – Kasparu un Uldi.

Esmu pārliecināts, ka, atjaunojot šo atsevišķo diakona amatu garīgā amata ietvaros, tas nes lielu svētību.

 

+Hanss Martins

Liepājas bīskaps