Mīļie amata brāļi!
Priecājos, ka jūs atsaucāties senajai tradīcijai nākt pie sava bīskapa Zaļajā Ceturtdienā, lai atjaunotu savu Ordinācijas solījumu. Šo dienu arī dēvē par Euharistijas un priesterības iedibināšanas svētkiem. Šīs lietas iet kopā – no rīta mēs svinam priesterības iedibināšanu un vakarā – Sv. Vakarēdiena iedibināšanu. Tieši tad, kad Jēzus iedibināja Svēto Vakarēdienu, viņš pavēlēja to atkārtot “To dariet mani pieminēdami”.Pirmām kārtām, tā bija pavēle priestera amata nesējiem turpināt to darīt viņa uzdevumā un, otrkārt, pavēle kristiešiem Svēto komūniju baudīt, Kristu pieminot. Lai pulcinātu Dieva tautu un dotu viņiem iespēju saņemt daļu no neatkārtojamā Kristus miesas un asins upura, viņš iedibināja priesterības amatu jeb mācītāja amatu. Cik cēls ir mūsu uzdevums kā Dieva kalpiem nodrošināt Dieva izredzēto Tautu ar visdārgāko, ko var saņemt, proti, Kristus miesu un asinis, jo tajos ir grēku piedošana un mūžīgā dzīvība. Tas nav luksus, tā ir pamatvajadzība un, galu galā, nemirstības zāle.
Pateicos par jūsu kalpošanu, īpaši domājot par Svētā Vakarēdiena nodrošinājumu savai Tautai. Neaizmirsīsim, cik svarīgi tas ir, vismaz tā būtu jābūt kristiešiem, kā arī to, ka mums to jāturpina ar lielu atbildības sajūtu, pietāti un dievbijībā. No tā arī mums pašiem jādzīvo, lai regulāra Sv. Vakarēdiena svinēšana ir neatņemama sastāvdaļa mūsu garīgās dzīves kopšanā.
Tā kā mēs šodien arī iesvētām eļļu, ko garīdznieki lieto savā kalpošanā, mūsu evaņģēlija teksts ir no Marka, kur Jēzus sūta savus mācekļus pa diviem, lai sludinātu un dziedinātu.
Slimības ir arī garīgi aspekti, galu galā mēs kļūstam mirstīgi grēkā krišanas dēļ. Saskatot to un saņemot garīgo stiprinājumu caur grēku piedošanu un slimnieku svaidīšanu ar eļļu, tas palīdz arī atveseļoties no fiziskām slimībām. Apustulis Jēkabs šodienas lasījumā savā vēstulē skaidri pamudināja kristiešus, kuri ir slimi aicināt priesterus aizlūgt un svaidīt ar eļļu. Aicinu jūs to veicināt, lai cilvēki zina, ka ir eļļas svaidīšana slimniekiem un kādi apsolījumi ar to saistās. Mūsu jaunajā Dziesmu grāmatā ir pieejama kārtība šim nolūkam.
Jēzus Kristus, Mesija, Svaidītais, saņēma unikālu svaidījumu savai vienreizējai misijai. Pirmajā lasījumā no Jesajas grāmatas mēs dzirdējām pravietojumu, kas piepildījās ar Jēzu, proti: Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis. /Jes. 61:1/ Jēzus arī dod šo svaidījumu tālāk, Svēto Garu izlejot pār saviem kalpotājiem. Savā ordinācijā jūs no Jēzus Kristus, Svaidītā, caur lūgšanu un bīskapu roka uzlikšanu saņēmāt Svētā Gara svaidījumu sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, dziedināt sagrauztas sirdis. Vai tas notika lietojot krizmas eļļu vai nē, jūs esat svaidīti ar Svēto Garu. Vai nebūtu labi, ja, paralēli pie ordinācijas, šī ārējā zīme – eļļas svaidīšana – notiktu par iekšējās realitātes konkretizēšanu. Garīdznieks, kas nes šo vārdu ne tikai tādēļ, ka darbojas ar garīgām lietām, bet gan tamdēļ, ka ir saņēmis Svētā Gara svaidījumu ordinācijā. Pats būdams svaidīts, Kristus uzdevumā garīdznieks ir aicināts svaidīt tālāk, veicot sakramentālas darbības. Kristībā mēs saņemam Svēto Garu caur Dieva vārdu un ūdeni, kas ir šī sakramenta ārējā zīme. Pēc kristībām mēs arī varam saukties par kristiešiem, svaidītajiem, jo esam svaidīti ar Svēto Garu. Lietojot eļļu arī pie kristībām, vēl jo vairāk norāda uz garīgo realitāti, kas notiek kristībā.
Un, arī pie iesvētībām gribu uzvērt šo aspektu, kas ir saistīts ar Svētā Gara dāvanu došanu un kādēļ arī ir piemēroti lietot Krizmu pie iesvētībām. Iesvētības ir mūsu garīgās dzīves pilngadība. Pirms tām tiekam apmācīti un sagatavoti uzņemties atbildību par savu garīgo dzīvi un būt par Kristus lieciniekiem – kalpotājiem vai pat karavīriem garīgajā cīņā, kura Baznīca nepārtraukti atrodas šajā pasaulē. Šī cīņa var izpausties dažādos līmeņos, dažādos veidos – privātā dzīvē, baznīcā un sabiedrībā.
Dievs prasa, bet arī dod, viņš pārbauda, bet arī dod izeju. Ne ar varu, bet ar savu garu Dievs darbojas. Būdami svaidīti ar Svēto Garu, viņš arī mūs uz to aicina, lai mēs neaizmirstu kādam Garam mēs piederam.
Tajā pašā reizē, kad Jēzus iedibināja Sv. Vakarēdienu un priesterību, viņš arī mazgāja kājas saviem mācekļiem, lai dotu pazemības un kalpošanas piemēru. Jēzus, kā pats jērs un augstais priesteris, parāda tādu mīlestību, kā neviens cits, kas savu nevainīgo dzīvību deva mums, saviem draugiem. Jēzus mācekļi toreiz, tāpat kā šodien, ir dažādi, bet Kristus mūs vieno. Mācekļu vidū bija vēlēšanās ieņemt labāko vietu, kas izraisīja citu mācekļu skaudību uz viņiem. Mācekļi uzreiz un vienlaicīgi nesaprata visu, ko Jēzus teica un darīja, bet ar laiku iemācījās. Pēteris bija ar savu bravūrību – “ja visi pārējie Tevi atstātu, es ne”, viņš teica.
Toms ar savām šaubām. Pēc Jēzus vārdiem, ka mācekļu vidū ir nodevējs, kādu laiku izveidojās aizdomīgums mācekļu vidū par to, kurš tas varētu būt. Tas, ka mācekļi gāja cauri dažādām situācijām, bija dažādiem raksturiem, liekas mums ir pazīstams arī draudzē un baznīcā. Bet tas, kas mūs tur kopā un vieno ir Kristus un mūsu pazemīgā un uzticīgā sekošana viņam. Tas, kas mūs vieno ar Kristu un viņa mācekļiem, ir kristība un Svētais Vakarēdiens, ko ne velti dēvē arī par komūniju. Turpinot svinēt Svēto Vakarēdienu un iedziļināties kopībā, ko tajā saņemam ar Kristu un viņa mācekļiem, ir pamats vienotībai un kopībai mūsu draudzēs un Baznīcā.
Lai Dievs palīdz mums katram vēl jo vairāk ieraudzīt garīdznieka cēlo un nozīmīgo kalpošanu viņa dārgi atpestītajā Baznīcā.
Zaļā Ceturtdiena, 13.04.2022.
+ Hanss Martins Jensons
