Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē,

jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī. /Lk.1:7/

Toreiz Jāzeps un Marija klaudzināja pie daudzām durvīm, lai varētu mājas apstākļos dzemdēt gaidīto un apsolīto bērnu. Tomēr nevienam neatradās vieta viņiem. Visur, kur izskan vēsts par Kristus piedzimšanu, arī uzzin, ka betlēmieši tajā naktī bija slēguši durvis Jāzepam un Marijai, un līdz ar to Jēzus piedzima kūtī pie mājlopiem un tika ielikts silē. Mēs varbūt brīnāmies, kāpēc ļaudis neielaida viņus savās mājās, kas tam bija par iemeslu? Varbūt māja bija pilna – liela ģimene, daudz mantu, ciemiņi, kas jau bija iekārtojušies un vairs negribēja pārkārtoties; komforta zona, kā to tagad nereti dēvē. Varbūt durvis neattvērās, kāda iemesla dēļ sirdis bija apcietinātas.

Marija nesa savā klēpī Jēzu, lai reizi par visām reizēm Dieva Dēls šajā pasaulē piedzimtu konkrētā vietā, konkrētā laikā. Unikālā piedzimšana toreiz arī norāda uz Dieva vēlmi mājot pie mums un mūsos.

Šodien Māte Baznīca nes Jēzu savā klēpī un caur savu kalpošanu Dievs klaudzina pie cilvēku siržu durvīm, lai ikkatrs piedzīvotu Kristu pie sevis un sevī. Dievs ir izvēlējies tādā veidā nākt pie mums, neskatoties uz to, ko mēs par to domājam. Dievs ir izvēlējies tā nākt, un mums atliek to pieņemt vai nepieņemt. Dieva Dēls toreiz kļuva cilvēks, piedzimstot Marijas klēpī, dzīvoja, mira un augšāmcēlās. Pēc debesbraukšanas, Viņš sūtīja savu Garu pār apustuļiem, lai neredzamā, bet piedzīvojamā veidā nāktu pie mums caur savu kalpu Baznīcu. Kad tagad svinam Kristus piedzimšanas svētkus, tā nav tikai atcere vai nostalģija par toreizējo notikumu, bet reizē arī Kristus nāk pie mums šodien caur savu Baznīcu. Dzirdot evaņģēlija stāstu par Kristus piedzimšanu, varam iztēloties kā Jāzeps un Marija klaudzina pie durvīm un netiek ielaisti, iztēloties tik dzīvi, ka gandrīz varam dzirdēt rokas klauvējienu pret durvīm. Vienlaikus tiek klaudzināts pie Tavas sirds durvīm. Toreiz tie bija Jāzeps un Marija, kas klaudzināja, tagad tā ir Māte Baznīca, kas caur savu kalpu klaudzina. Vai dzirdi?

Vai mēs esam atsaukušies uz Mātes Baznīcas klaudzināšanu pie sirds durvīm? Varbūt nedomājam, ka Dievs klaudzina pie mums tāda veidā, varbūt gaidām, ka tas būs citādāk – varenāk vai interesantāk. Ja Dievs ir, Viņš izvēlētos kaut ko pārdabiskāku, nevis pilnvarotu tik parastus un nepilnīgus cilvēkus būt par Viņa pagarināto roku. Arī cilvēki Betlēmē, raugoties uz  nogurušajiem vienkārša izskata cilvēkiem Jāzepu un Mariju, nevarēja iedomāties, ka viņi nesa līdzi Dieva Dēlu. Un, aiztaisa durvis.

Ja mēs atmestu nepareizo priekšstatu par Dievu un Baznīcu, apklusinātu troksni, kas valda mūsu sirdī un ap to, ja noņemtu aizņemtību un domas par citām lietām: es jautātu vēlreiz: Vai dzirdi, kā klaudzina pie sirds durvīm?

Kad ticībā atsaucies Baznīcas klaudzināšanai jeb sludināšanai, tavas sirds durvis veras. Tu vari palikt aiz durvīm un noklausīties kā tiek klaudzināts un aicināts, un durvis neatvērt. Tavas sirds durvis var atvērt tikai no iekšpuses. Dievs caur savu Baznīcu neielaužas ar varu, bet aicina ar savu Svēto Garu.

Ja durvis atveram, sākas garš un svētīgs posms jeb ceļš. Sākumā varbūt vairāk redzam cilvēkus, kas liecina un nes šo vēsti, bet ar laiku pats Jēzus kļūst skaidrāks, pazīstamāks un mīļāks. Varbūt ceļš sākas ar piedzimšanas stāstu, ar skaistumu un harmoniju, ko izstaro šis bērns. Viņš ir īpašs ar misiju, kuru ir sūtīts veikt, tā nav maza un vienkārša. Izpratne par to, ka tas ir saistīts ar mani, kļūst skaidrāka – Dieva Dēls piedzima manis dēļ, priekš manis. Aiz tā stāv Dieva mīlestība uz mani. Jo vairāk manas acis tam tiek atvērtas, jo vairāk gribu ar Viņu iepazīties un pat pievienoties, savienoties. Tad stāvu kopā ar Viņu pie kristības sliekšņa, kur Viņš piedāvā uzņemt visus manus grēkus, ļaunumu uz sevi. Ja ielaidīšu Viņu dziļāk, Viņš grib mani atbrīvot, dziedināt un dot jaunu dzīvību. Caur kristībām es savienojos ar Kristu Viņa nāvē, bet arī ar Viņa augšāmcelšanos un tādējādi manī sākas jauna dzīvība. Dzīvībai jāaug un par to jāpriecājas, jo, iepazinis Kristu, dzīve ar Viņu ir pilnīgi cita, kā dzīve tikai ar sevi un sev. Tad Jāņa Kristītāja vārdi par Jēzu kļūst par manējiem. “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” /Jņ. 3:30/ Vēlos, lai mana griba būtu pakļauta Viņa gribai un piedzīvot svētību, ko tā dod. Ļaujot Viņa gribai notikt manā dzīvē, es piedzīvoju, kā es pilnveidojos un pat atrodu savu īsto es.

Kad atveru savas sirds durvis Jēzum, piedzīvoju, ka mana sirds kļūst plašāka. Par cilvēkiem, kuriem ļoti rūp citi un kuri ielaiž pie sevis, sakām, ka viņiem ir plaša sirds. Ja Tavā sirdī ir Jēzus, tad Tavā sirdī ir arī vieta citiem.

Kad citi klaudzina pie Tavas sirds durvīm, ar Jēzu sirdī Tu esi atvērtāks ļaut viņiem ienākt un satikties ar Tevi un ar Jēzu. Tomēr neļauj nevienam ieņemt Jēzus vietu Tavā sirdī. Pat savu ego neliec augstāk par Viņu. Miers un prieks pa īstam ir tur, kur Jēzus, Miera valdnieks, ir ieņēmis augstāko, pirmo vietu Tavā sirdī.

Ar Jēzu sirdī mēs varam droši un mierīgi dzīvot, neskatoties uz dzīves apstākļiem, pat karš nevar iznīcināt to mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu. Jo šis miers nav laicīgs, bet pamatos mūžīgs. Tas ir, pirmkārt, miers ar Dievu, ar Viņa gribu par manu dzīvi, pārliecība par manu vietu Viņa lielajā plānā un to, ka viss nebeidzas šeit zemes virsū. Varu dzīvot šo dzīvi ar gaismu no mūžīgās dzīves perspektīvas. Kā citādāk, jo Viņš, kas dzīvo manī, ir tas, kas nāca no debesīm!

Ja esi atvēris, kad Jēzus klaudzināja pie Tavām durvīm, arī Dievs atvērs, kad reiz klaudzināsi pie debesu vārtiem.

Dosim mājvietu Jēzum, šo svētku jubilāram, un dzīvosim ar Viņu ikdienā, tad prieks un miers mājos mūsu sirdī.

Svētīgus Kristus piedzimšanas svētkus,

+Hanss Martins Jensons

Liepājas bīskaps

Liepājā, 23.12.2022. A.D.

Liepājas bīskapa apsveikums aplūkojams šeit: Apsveikums_2022_gada_Ziemsvētkos