Mēs esam otrajos Ziemsvētkos, bet, pirms Baznīcas liela daļa sāka atzīmēt Kristus piedzimšanas svētkus, jau bija iedibināta piemiņas diena svētajiem, martīriem. Diakons Stefans ir pirmais martīrs, asins liecinieks, viņš tika nomētāts ar akmeņiem ap 34-36 gadu pēc Kristus piedzimšanas, tikai dažus gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Varam iedomāties, ja kas līdzīgs notiktu mūsu vidū, mēs to atcerētos nākamajā gadā, un, ja tas būtu nozīmīgi mūsu turpmākajai attīstībai, mēs to atcerētos ilgu laiku, ik gadu. Daļēji varam to salīdzināt, piemēram, ar 11. novembri, kad pirmām kārtam atceramies tos vīrus, kas 1919. gada 11. novembrī bija gatavi aizstāvēt Rīgu un līdz ar to Latviju.

Diakona Stefana sludināšanu par Kristu izraisīja tādu pretestību un aizkaitinājumu klausītājos, ka tie izveda viņu aiz pilsētas mūriem un nomētāja ar akmeņiem. To novēroja arī Sauls, kuru vēlāk pazīstam kā apustuli Pāvilu. Stefana lūgšanas par saviem ienaidniekiem nozīmi varam redzēt vēlāk Apustuļu grāmatā. Saulam Stefana nogalināšana bija pa prātam sākumā, bet, kā atbilde uz Stefana lūgšanu vēlāk, viņš brīnumainā kārtā atgriezās. Dažus gadsimtus vēlāk Svētais Augustīns teicis: “Ja Stefans nebūtu lūdzies, baznīcai nebūtu bijis Pāvils.”

Vārds Stefans nozīmē “kronis”. Domājot par Stefana uzticību Kristum līdz nāvei, viņa vārds atgādina par solījumu, ko Jēzus dod: “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” (Atkl. 2:10) Stefans bija iespējams hellēnists – diasporas izcelsmes ebrejs, kurš runāja grieķu valodā un pazina grieķu kultūru. Varam teikt, ka jau pirmajā draudzē arī izcēlās kultūru sadursme, kā to lasām: “Pieaugot mācekļu skaitam, grieķiski runājošie jūdi sāka kurnēt pret ebrejiem, tāpēc kā viņu atraitnes pie ikdienas aprūpes paliekot neievērotas.” (6:1)

Stefans laikam bija viens no tiem 70, par ko ir minēts Lk.10, ko Jēzus – “izsūtīja pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet.” (Lk. 10:1) Draudzes vidū viņam bija laba slava un viņš bija pazīstams kā “ticības un Svētā Gara pilns.” (Ap.d. 6:5) Stefans ir arī pirmais, kas minēts starp septiņiem diakoniem, kas tika iecelti.

Toreiz Jeruzalemē, pēc Jēzus augšāmcelšanās, bija viena liela draudze ar 12 apustuļiem un vairākiem tūkstošiem draudzes locekļu. Bet pat 12 apustuļi nespēja veikt visu, kas bija viņu pienākumos. Kad draudze skaitliski pieauga un bija nepieciešams risināt dažādas spriedzes situācijas draudzē, apustuļi iecēla septiņus diakonus sev par palīgiem. Viņi neteica, ka viņiem nav jādarbojas ar konfliktu risināšanu, ka tas nav viņu amata uzdevums, bet no sava amata deleģēja, pilnvaroja septiņus vīrus, lai darītu to, ko viņiem citādāk vajadzētu risināt. Ar šo deleģēšanu viņi sevi atbrīvoja, lai paši varētu turpināt ”Dievu lūgt un kalpot ar vārdu” (Ap.d. 6:4).

Par garīdzniekiem

Varam teikt, ka diakona amats ir pirmais amats, ko apustuļi deleģēja citiem no sava amata. Jo garīgais amats jeb garīdznieka amats izriet no apustuļa amata, ko Jēzus uzticēja saviem apustuļiem pēc augšāmcelšanās, kad Viņš teica: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ. 21:22-23) Un “… eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:19-20)

Apustuļi sāka šo uzdevumu pildīt Jeruzalemē. Kad draudze kļuva liela, viņi iecēla diakonus par palīgiem. Tad viņi sāka doties ārpus Jeruzalemes, ārpus Izraēla tautas, lai darītu cilvēkus par Viņa mācekļiem. Līdz ar to viņi sāka daudz ceļot un sapulcināja draudzi. Kamēr viņi bija ceļojumā, viņi iecēla mācītājus savā vietā. Un visbeidzot, viņi iecēla savu pēcnācēju bīskapu, lai turpinātu daļu no apustuļa amata, ko Jēzus bija viņiem uzticējis.

Tādā veidā no apustuļa amata izveidojās tas, ko saucam par trīsdaļīgo garīdznieka amatu. Viens amats, trīs pakāpes – bīskaps, mācītājs un diakons. Bīskaps ir apustuliskā amata pēcnācējs (nav apustulis, jo tie ir tikai tie, kas bija Jēzus nāves un augšāmcelšanās liecinieki) un turpina ordinēt un sūtīt garīdzniekus darboties Dieva druvā. Mācītāji ir bīskapa sūtīti garīdznieki, kas sapulcina uz vietas Dieva tautu ap Dieva vārdiem un sakramentiem. Diakons ir garīdznieks, kas palīdz mācītājam un bīskapam pildīt viņu amatu.

Tātad diakons ir saistīts ar garīgo amatu un uz to tiek ordinēts. Bīskapi un mācītāji sava amata ietvaros arī pilda diakona uzdevumu, taču tas ne vienmēr ir pietiekami. Tāpēc ir svētīgi, ka ir atsevišķi ordinēti diakoni, ar piemērotu izglītību, kam ir noteiktas tiesības pildīt daļu no garīgā amata pienākumiem. Diakons ir bīskapa vai mācītāja palīgs un kalpo viņa uzdevumā. Liturģiski ordinēts diakons var dievkalpojumā lasīt evaņģēliju, sprediķot, piedalīties pie Sv. Vakarēdiena izdalīšanas un veikt vēl dažas citas liturģiskas darbības. Diakona uzdevums ir arī domāt par garīgo aprūpi tiem, kas paši nevar apmeklēt dievkalpojumus, tas ietver arī Svētā Vakarēdiena pasniegšanu. Diakons kā garīdznieks piedalās esošo un topošo draudzes locekļu apustuļu mācības izglītošanā.

Garīdznieki ir Dieva sūtīti, lai sludinātu par Viņa varenajiem darbiem. Līdzīgi kā eņģeļi bija sūtīti ganiem, lai pasludinātu, ka Pestītājs dzimis un kur Viņu var atrast. Toreiz tas bija kūtī Betlēmē, šodien tas ir dievkalpojumā, Dieva Vārdā un sakramentā. Draudze ir kā tie gani, kas ieklausās, iet kur tiek noradīts un atrod Kristu. Draudzes uzdevums ir līdzīgs tam, kāds bija ganiem, proti: “gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts.”

Dievs nāk pie mums un ir pie mums, Emanuels. Dievs nav atstājis mūs novārtā. Viņš ir sūtījis savu Dēlu pasaulei, lai mūs atpestītu no grēka, tumsas, no nejēdzīgas uz jēgpilnu mūžīgo dzīvību. Bet, kā mēs uz to atbildēsim?

Vēlos atgādināt par aicinājumiem liturģijā, ko bīskaps vai mācītājs var deleģēt diakonam:

1. Diakons aicina draudzi uz grēksūdzi.

Tā ir atbilde uz to, ka mums ir sūtīts Pestītājs. Ja mums Pestītājs ir vajadzīgs, mums ir arī vajadzība pēc atbrīvošanas, pēc grēku piedošanas. Dievkalpojuma sākumā tiekam aicināti izsūdzēt savus grēkus kā atbildi uz to, ka Dievs ir sūtījis Pestītāju, lai atbrīvotu mani no grēka nastas un sekām.

2. Diakons aicina draudzi nākt ar savam vajadzībām Dieva priekšā, Viņam uzticēties.

Tā ir atbilde uz Jēzus vārdiem un apsolījumiem: “Lūdziet, tad jums taps dots.” (Mt. 7:7) Un apustulis Pāvils mūs pamudina:“Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Fil. 4:6) Diakons, līdzīgi garīdzniekam, ar tēvišķām rūpēm seko līdzi draudžu locekļu vajadzībām un garīdznieka acīm veicina pienest viņu dzīves situācijas arī draudzes aizlūgšanās un pateicības lūgšanā.

3.Diakons aicina draudzi ziedot.

Tā ir atbilde uz to, ka Dievs dod mums visu savā neizmērojamajā žēlastībā. Gan laicīgas, gan garīgas lietas ir dāvanas no augšienes. Viņš dod mums dzīvību, apstākļus, lai varam darboties. Dod Dievam pirmo daļu, savu desmito tiesu kā pateicības dāvanu par to, kas izdodas. Tā ir mūsu atbilde uz Viņa dāsnumu. Mēs Dieva priekšā neko nevaram nopirkt, nopelnīt. Ziemsvētku dāvanas mēs nepasniedzam viens otram, lai nopelnītu kādu labvēlību. Tā ir viena no mūsu mīlestības izpausmēm. Apustulis Pāvils raksta draudzei Korintā: “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” (2Kor. 7:9)

4. Diakons aicina draudzi uz miera un izlīguma sveicienu viens otram.

Tā ir atbilde uz to, ja esam lūguši Dievam piedošanu. Jo citādāk tie bargie vārdi, kas izskan līdzībā par kalpu, kam atlaida lielo parādu, bet viņš neatlaida sava darba biedra mazo parādu: “Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?” (Mt. 18:32-33) Arī Jēzus mūs māca lūgt katru dienu:“Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”

5. Diakons aicina draudzi saņemt Svēto Vakarēdienu.

Tā ir atbilde lielajai mīlestībai, ko Jēzus ir parādījis ar savu nāvi un augšāmcelšanos. “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.”(Jņ. 15:13) Tā ir arī atbilde uz Jēzus vārdiem Viņa pēdējās vakariņās pirms krustā sišanas. Ņemiet un ēdiet…. Ņemiet uz dzeriet….

6. Diakons aicina draudzi pateikties Dievam par Viņa dāvanām caur pasludināto Dieva Vārdu un Svēto Altāra Sakramentu.

Tā ir atbilde uz garīgu barību, ko saņemam dievkalpojumā. Kā parasti mācām jaunajai paaudzei pateikties pēc ēšanas tam, kas to ir sarūpējis, tā mēs arī sakām paldies Tam Kungam par garīgo barību, ko Viņš dod mūsu garam ar saviem vārdiem un sakramentiem. Pateiciet tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs! Alleluja! (Gavēņa laikā dzied bez Alleluja).

 7.  Diakons saka atlaišanas-sūtīšanas vārdus, ar ko Dieva tauta pēc patiesās Kristus klātbūtnes piedzīvojama tiek sūtīta pasaulē pildīt Kunga gribu – Viņa doto uzdevumu.

Tā ir atbilde uz to, ka Dieva Dēls mums pirmais ir kalpojis. Pateicībā par to un mīlestībā uz citiem, mēs kalpojam citiem ar vislabāko, proti, ar liecināšanu par Dieva darbu mūsu dzīvē un mīlestības darbiem. Diakons kā garīdznieks motivē uz kalpošanu, sniedz atbalstu, lai katrs pēc savām dāvanām un spējām var iesaistīties kalpošanā Dieva valstības stiprināšanai un izplatīšanai.

 

Lai diakona martīra Stefana dzīve iedvesmo mūs liecināt par Kristu un aizstāvēt kristīgās vērtības. Lai Dievs mums uz to palīdz!

 

+ Hanss Martins Jensons

Liepājas bīskaps

 

Esto fidelis!